sapnis
|
2009.02.08. - 13:52:18
Nelielā daļā abu dzimumu cilvēku esot iekodēts tā sauktais vientulības gēns, t.i., daļa no mums jau no sākta gala nekad nav alkuši pēc ģimenes, attiecībām, mīlestības, kopā būšanas. Turklāt tā nav nekāda dabas kaprīze, bet elementārs izdzīvošanas priekšnoteikums dažādu dabas katastrofu, karu, bada un sausuma laikā. Iedomājieties — sākas milzīgi plūdi. Vīri ķer pēc sievām, sievas pēc bērniem un vīriem, visi sakabinās vienā ķekarā un draudzīgi noslīkst. Toties tas, kas pēc dabas jau pieradis būt viens, ne pie viena neķeras, viņam rokas, kājas un saprāts ir brīvs no jebkādām liekām saistībām un viņš rūpējas tikai par to, lai izdzīvotu pats. Galu galā tieši viņš (vai viņa) ir tas, kas nodrošina patieso izdzīvošanu un sugas turpināšanos, jo visi pārējie (nu tie, kas bija pāros, ģimenēs) ir gluži vienkārši gājuši bojā.
Gadu simtu un tūkstošu gaitā šis gēns nekur jau nav pazudis. Tas joprojām ir daļā no mums un dod par sevi zināt. Tikai mūsdienās tam ir daudz grūtāk izpausties, jo nav jau pierasts, ka kāds nolien maliņā un cenšas izvairīties no sabiedrības modrās acs. Jau no bērnības mēs katrs tiekam mācīti un mācāmies, ka pāris ir normāli, bet vienatne — nu, tā. Paši no savas pieredzes vadoties, mēs uzskatām, ka tiem, kas ir vieni, vai nu nav paveicies, vai arī viņos mīt tādi kompleksi, kas traucē normāli kontaktēties ar citiem. Un tā ļoti daudzi ģenētiskie vientuļnieki dzīvo pāros, ģimenēs un… patiesībā mokās. Viņi zina, ka formāli taču viss ir vislabākajā kārtībā, bet nez kāpēc nejūtas komfortabli, turklāt vairumā gadījumu meklē vainu sevī: "Es laikam neesmu normāla, ja reiz jūtos tik briesmīgi ar visu to, kas man ir." Turklāt šiem cilvēkiem nav nemaz tik viegli atzīties, ka ikdiena viņiem sagādā mokas, jo uzreiz atradīsies vesels bars, kuriem pāra nav, bet gribētos, un viņi nekavēsies aizrādīt kaut ko no sērijas "paēdušai pelītei miltiņi rūgti".
Tāpēc laimīgi tie iedzimtie vientuļnieki, kas paši sev atzinuši, ka viņiem patiešām vislabāk ir būt vieniem. Viņi dzīvo pa savam un īpaši nestreso par sabiedrības viedokli, viņiem ir diezgan vienalga. Būtībā tādiem īpaši nevajag arī draugu pulkus sev apkārt: ar draugiem ir jākontaktējas, tie ir jāielaiž savā teritorijā, jāatvēl savs laiks un enerģija. Viņiem mēdz būt draugi, bet ne klasiskajā sirdsdraugu izpratnē. (DIENA)
Visvairāk vientuļu cilvēku ir lielākajās pasaules metropolēs. Taču tur ir arī daudz tādu, kuri labprāt vēlētos nodibināt ģimeni. Tomēr lielpilsētas vide neveicina pastāvīgu attiecību veidošanos, apgrūtina iepazīšanos ar pretējo dzimumu, un tur valdošā anonimitāte atvieglina tikai uz seksuālu baudu virzītas pazīšanās, kuras pēc neilga laika apnīk. Vīrieši mazāk vēlas saistīties, bet lielākā daļa pilsētnieču labprāt apprecētos. Tomēr viņas baidās to izdarīt pārāk agri... Vientulīgu dzīvesveidu veicina dažādās pilsētvides piedāvātās karjeras veidošanas, izglītošanās, izklaides un atpūtas iespējas. Tāpēc trīsdesmitgadniecei jau ir grūti atrast pastāvīgu partneri, jo vairākums vienaudžu ir precējušies vai arī meklē otru pusīti, kura būtu krietni jaunāka un tātad arī daudz pievilcīgāka. Citādi ir laukos un mazpilsētās, kur liela daļa iedzīvotāju cits citu pazīst. Te cilvēki nodarbojas ar sīko biznesu. Katram saprotams, ka fermā, dārzniecībā vai viesu namā veiksmīgāk var strādāt vienas ģimenes locekļi. Šajās jomās bieži iesaistās vecvecāki, bērni un mazbērni, veidojot kopīgu ģimenes biznesu. Te var atrast analoģiju ar dzīvnieku pasauli, jo klajās vietās — savannā un stepē — tie galvenokārt dzīvo grupās (tur tas nepieciešams, lai izvairītos no plēsoņām un atrastu barību). Turpretim mežā un džungļos, kur vieglāk atrast slēptuvi un iztiku, ērtāk izdzīvot vientuļniekiem, bet baram ir grūti turēties kopā. (Praktiskais Latvietis)
Bet vēl psihologiem ir teorija par vientulības gēnu, kas ietekmējas no tā, ko mēs redzam savā dzīvē.