maikls
|
2006.11.11. - 14:21:47
Esmu ievērojis, ka tie, kas paši ir (no dabas, bez jebkādiem upuriem) vai jūtas skaisti, ļoti labestīgi un iecietīgi izturas pret tiem, kuri nav ārēji skaisti, jo viņi nezina, kā tas ir, ka tu jūties mazāk vērtīgs tikai tāpēc, ka neesi īpaši skaists. Skaistiem civēkiem citu nepilnības neduras acīs. Bet tie, kuri sevi neuzskata par skaistiem un tā dēļ ir vairāk vai mazāk cietuši, ļoti asi uztver citu neglītumu, jo viņi tajos saredz savas sāpes par savu neglītumu, viņiem citu neglītums asociējas ar savām ciešanām par savu neglītumu.
Protams, nevar tā vispārināt, turklāt skaistums/neglītums ir ļoti subjektīvi jēdzieni, un šī augstāk minētā problēma parasti zūd, kad cilvēks sevi pieņem un sevi vairs nemoka par to, ka nav perfekts, - tad, kad cilvēks ir pieņēmis sevi, viņš pieņem arī citu cilvēku nepilnības (kuras ir nepilnības tikai no indivīda viedokļa; Dabā viss ir pilnīgs).