Pārcelties uz dzīvi citur: pilsētā, galvaspilsētā, ārzemēs, uz laukiem... / 20

koijots | 2008.01.01. - 23:59:48 | Peržiūrėta 4758 kartų

Motīvi, praktiskā pieredze savu nodomu realizēšanā, iejušanās jaunajā vidē. Cerību piepildīšanās vai, tieši otrādi, vilšanās. Sarežģījumi, piedzīvojumi... Man tikai negribētos , lai diskusija aizietu par tēmu: vai vajag un ir vērts braukt uz ārzemēm, vai arī jāmeklē iespējas tepat. Tas katram pašam jālemj, bez tam, šāda diskusija jau bija.

vilx | 2008.01.04. - 19:59:12

Es arī esmu no laukiem un ar to varu pat lepoties. Cilvēki, kas nākuši no laukiem, daudzas lietas saprot labāk, jo ir darījuši darbus un redzējuši brīžus, kādus pilsētniekam nav iespējams darīt un piedzīvot. Ja mani kāds nosauc par rīdzinieku, tad parasti zureiz pasaku, ka neesmu vis. Un tā jau arī ir patiesība, jo tikai 4 gadus, kad sāku studēt, padzīvoju Rīgā studentu kopmītnē. Un tiklīdz jau varēju atļauties - tā uzreiz prom no Rīgas. Jā, esmu no Rīgas rokas stiepiena attālumā, bet tāda tā dzīve, ka darbs ir Rīgā. Tomēr lauki ir un paliek lauki. Lai arī tagad dzīvoju mazpilsētā, tomēr arī šeit apkārt ir meži, purvi, ezers - viss, kas man vajadzīgs. Arī līdz Daugavai nav tālu. Tiem, kas nākuši no laukiem, lauki tomēr velk atpakaļ. Un, ja izdosies, tad kādreiz gribētu arī darīt savu darbu, dzīvojot dziļi laukos. Tehnoloģiju attīstība manā gadījumā to ļauj. Vienīgi ar to interneta pieejamību vēl mums ir tā grūtāk nomaļās vietās, kur nav ne kabnbeļu, ne kāda sakarīga bezvadu tālsakaru pārklājuma.
Domāju, ka pēc kādiem 5-10 gadiem notiks pretēji - visi tieksies atpakaļ uz laukiem.

janisl202 | 2008.01.05. - 02:54:10

Ja vēl būs kam tiekties... Valsts politika veicina vien pārcelšanos viņsaulē... Protams, Eiropas pieredze pierāda, ka pavisam tukši lauki nekad nebūs - kāpēc gan turīgam cilvēkam elpot pilsētas dūmus?

ihtiandris | 2008.01.05. - 08:13:41

Es atkal piedzimu laukos un trešajā dienā mani atveda uz pilsētu, bet nevaru iedomāties dzīvi bez abām šīm vietām. Bērnību es atceros ko pavadīju pilsētā bija garlaicīga, toties laukos izziņas bagāta, vecāmamma vienmēr stāstija stāstu , leģendas par apkārtējām mājām par kalpu gaitām , bija interesno. Skolas gadi man pazibsnīja arī gan pilsētā gan laukos , to mācijos vienā skolā to citā, bet māte mani sūtija regulāri uz laukiem pa vasaru spaidu darbos. Tad gan man bija dusmas ka manējie klasesbiedri runāja ka šie atpūšas pie jūras un turp un šurp , bet es vācu sienu , ravēju un daru citas saimniecībai noderīgas lietas, kaut gan neviens muļķis no lauku skolām nezināja ka viņi brauc uz jūrmalu atpūsties ... bet man tur ir pašam svas dzīvoklis un jūru ciest nevaru)).Pilngadības vecumā gribējās jau būt patstāvīgam tāpēc kamēr mutere pa laukiem pie radiem es pa pilsētu kā šī uz pilsētu es uz laukiem. Tagad aizbraucot uz savu bērnības lauku māju sirds stājas redzot kāds posts un nekārtība ir visapkārt, toties ik pa laikam priecē atmiņas kas kur ir kādreiz bijis, jo tagad jau man jātop par gidu saviem bērniem un būs jāgatavojas stāstīt pasakas ,leģendas , teikas ... varu iedomāties sevi šūpuļkrēslā pensijas gados atkal kā bērnībā pa plītiņas sprausliņām skatīties kā deg pagalītes šprakšķēdamas gluži kā manā bērnībā... mans sapnis ir pēc gadiem 20 pārvākties uz savu bērnības taku vietām un nodzīvot līdz senči mani pasauks pie sevis...

rendija | 2008.01.05. - 14:13:20

cilvēks vispār ir ceļotājs no dabas.Ik pa brīdim mainīt dzīvesvietu ir tikai normāli, manuprāt. Drīzāk nesaprotu, kā var vienā kaktā, neizbraucot, visu mūžu pavadīt. :)

shelby | 2008.01.05. - 21:33:58

Rīgā nonācu principā darba dēļ! Rīgā nestudēju un centos no rīgas izvairīties- izņemot protams izklaides ar puišiem :D
Bet tagad Rīgā esmu spiests dzīvot, ne darba dēļ- tam ir citi apstākļi. Turklāt šo divu gadu laikā manā karjerā bij 3 lēcieni uz augšu un ir izveidojusies situācija, ka laukos jau vairs diez vai man kāds varētu piedāvāt darbu atbilstoši manām spējām (manam gudrajam prātam) un manām prasībām. Diemžēl Rīga ir Latvijas ekonomikas, varas un urbanizācijas centrs un viss kas notiek, notiek ap Rīgu.