wizard
|
2006.12.19. - 18:43:32
Man nešķiet pārliecinoša de-lux tēze, ka visu šajā pasaulē ir veidojuši heteroseksuāļi, jo tā neatbilst faktiem. Kaut vai tam faktam, ka viens no tiem admirāļiem, kas atklāja Antarktīdi, bija homoseksuāls. To zināja gandrīz visa Krievijas impērijas flote, kuras daļu - Melnas Jūras floti - viņš vadīja (un vadīja veiksmīgi) ilgus gadus.
Tomēr manuprāt gan šis, gan citi piemēri liecina par to, ka jebkurš cilvēks ir cilvēks tikai tad, kad viņš dzīvo cilvēka cienīgu dzīvi, cenšas kaut ko sasniegt un kaut ko darīt, lai uzlabotu sevi un pasauli. Tikai tad cilvēka orientācijai nav nozīmes, kad šis cilvēks orientācijas dēļ nesāk pārkāpt kaut kādus augstākus principus.
’’Cilvēktiesības&rsquo ;’ un ’’political correctness’’ pēc principa ’’es esmu lops, bet mans heteroseksuāls kaimiņš nav labāks’’ ir stipri neefektīvs mehānisms, kas nespēj nodrošināt sabiedrības attīstību un pat stabilitāti. Šīs liberālās vērtības ved vien uz to, ka vienā vietā sāk dalīt bezmaksas šprices narkomāniem, citā nešauj pa visādiem musulmāņu izdzimteņiem, kas bojā svešu īpašumu un sit cilvēkus. Kas būs, ja mēs nonāksim citā, seksuālās brīvības lauciņā līdz kaut kam līdzīgam? Grūti iedomāties, bet nonākt negribētu gan.
Protams, var bīdīt liberāli kretīnisku tēzi, ka ’’indivīds vienmēr ir pārāks par sabiedrību’’, taču nevar nesaprast, ka šāda pieeja ir absolūti bezperspektīva, jo indivīds bez sabiedrības neeksistē. Lai nu kā, mēs dzīvojam sabiedrībā un nodrošināt tās progresīvo attīstību ir iespējams tikai izmantojot dabā pastāvošās dabīgās atlases analogu: atzīt par pieņemamu vienu uzvedību, un par nepieņamamu citu uzvedību.
Būdams homoseksuāls, es tomēr negribētu, lai sabiedrība jebkad atzītu par normu to uzvedību, kas ir raksturīga ievērojamai daļai homoseksuālu un biseksuālu cilvēku. Šeit ir pateikts gana daudz (un ne tikai šajā diskusijā) par to, kā mēs dzīvojam un kā gribētu dzīvot, bet nevaram, negribam utt.
Attiecībā konkrēti uz adopcijām, jāska, ka, iespējams, viens otrs homoseksuāls pāris varētu izaudzināt pat labākus bērnus, nekā naturāļi. Taču, būsim godīgi, tas ir izņēmums, nevis vispārējā parādība.
Atgriezīsimies pie temata sākuma. Interesantākais ir tas, ka parasti tieši tie homo- un biseksuāļi, kas vismazāk ir pelnījuši cilvēka nosaukumu un kaut kādas tiesības, brīvības un vienlīdzību, ir vislielākie ’’heterofobi’’.
Mūsu ’’arodbiedrība’&rsquo ; nav tik labi organizēta, lai tādus kolektīvi nosodītu vai tiktu no viņiem vaļā, bet tomēr nav prātīgi no mūsu puses aizstāvēt tos, kas mums godu nedara, neatzīt, ka tādi cilvēki mūsu vidū ir, un ka tieši pateicoties viņiem mēs visi bieži vien nevaram atrast kopējo valodu ar sabiedrības vairākumu.