Aizmirst bijušo... / 40

vilnisvilnis | 2012.08.02. - 21:44:14 | Peržiūrėta 5837 kartų

Sākšu ar to, ka pirms 7 gadiem biju aizbraukusi uz Angliju, ciemos pie mammas, kur iepazinos ar vienu portugāļu sievieti, uhhh... kas pa sievieti! ar kuru 6 gadus bijām kopā, bet tad, kad es jau biju atpakaļ Latvijā, kādu laiku sazinājāmies ar telefona un interneta palīdzību! Taču mūsu attiecības izjuka, jo uzzināju no mammas, ka viņa jau sāk dzīvot kopā ar citu sievieti! Tas vēl nebūtu nekas, bet es viņā biju iemīlējusies un tad mūsu attiecības izjuka. Nu jau, manuprāt, ir pagājis pietiekošs laiks, taču iekšā dvēselē vēl ir sāpe. Esmu viņai piedevusi par viņas aiziešanu no manis, bet netieku galā ar sāpi, kas ir manī. Pieķeru sevi, ka atkal domāju par viņu un tad norāju sevi. Vai ir zāles pret šo slimību... vai kas cits?

maikls | 2012.08.04. - 16:24:43

Varbūt var palīdzēt skarba pieeja un ieskatīšanās acīs patiesībai. Ja mīļotais cilvēks nav miris, bet vairs nav ar tevi kopā, tad nav iemesla bēdāties, skumt par viņu - jo viņa/viņš ir dzīvs, viss ir kārtībā. Mīlestībā jau tas ir pats svarīgākais. Tās sāpes ir caurcaurēm egoistiskas, tā ir sevis žēlošana, nekas cits, tātad primitīvas emocijas, kam nav sakara ar mīlestību. Ja uz savām sāpēm paskatās šādi, tad varbūt ir vieglāk tām pārkāpt pāri, pārkāpt savam egoismam un pagātnei.

Ja sāpes mēģina izklīdināt ar jaunām attiecībām, tad ir visai liela varbūtība, ka tās nebalstās uz mīlestību, bet gan uz pieķeršanos un "vajadzību" pēc otra cilvēka, bailēm no vientulības. Tas atkal nozīmē egoismu, kas neko labu nesola. Bet arī šādās attiecībās, protams, ir iespējama izaugsme, atbrīvošanās no ego un mīlestības uzplaukšana.

lemura | 2012.08.04. - 19:33:07

Laiks.laiks un tikai laiks visu dziedē! nevis kautkādas darbības spontānas, ko pats, vai pati pēc tam nožēlo.

ram4ix | 2012.08.04. - 20:47:23

maikl, lai arī es daļēji piekrītu, ka mīlestības koncepcijā ļoti bieži un daudz iesaistīts ir egoisms, jo to pašu vēlmi būt kopā ar kādu var uzskatīt par ļoti lielu egoismu, šaubos vai apzināšanās ka tavas vēlmes ir nedaudz egoistiskas ko līdzētu, jo tas nemaina to ko tu jūti.

A runājot par egoismu, to var pagriezt arī otrādāk. Esot kopā ar savu mīļoto, labi jūties ne tikai tu, bet arī tavs partneris, tā kā sanāk pretruna, jo, ja tava vēlme būt ar šo cilvēku var tikt uzskatīta par egoistisku, tad jums esot kopā, labumu gūst abi, tā kā sanāk, ka pati darbība nav egoistiska (pieņemot, ka arī otrs cilvēks jūt to pašu pret tevi, ko tu pret viņu).

zelma | 2012.08.04. - 21:40:21

Viss ir atkarīgs no tā, cik ilgi gribi sevi spīdzināt. Jo mīlestībai piemīt egoisms..
Nezinu konkretos iemeslus, bet uzskatu, ja cilvēki, kuri mīl šķiras, tad kāds no augšas viņu pasargā no vēl lielākām sāpēm un kļūdu pieļaušanas.. Iesaku pārdomāt vai tava Mīlestība būtu laimīga, vai nav kāda iemesla, kas tevi tomēr neapmierināja. Esi reālāka, jūtas mazināsies ar laiku, bet necenties turēt to, kas raujas no tevis vaļā...

ht100 | 2012.08.05. - 11:00:27

Manai vecaimatei laukos bija izshuvums uz virtuves sienas, balta drana kuraa ar ziliem diegiem bija izbakstits "Sievietes liktens ir milet un ciest". Cik patiesi vardi, kaa iz dzives panemti.

maikls | 2012.08.05. - 11:46:24

Es vados pēc principa, ka mīlestība ir patiesa, bet garīgās un emocionālās ciešanas - ilūzija. Ciešanas saistītas ar prāta radīto ego, līdz ar to arī tas ir prāta radītas, virtuālas. Mīlestība nāk no pašas eksistences, no Dieva. Būtībā nav vajadzīgi nekādi pūliņi, lai izbeigtu šīs garīgās ciešanas, nav jāskrien maratons, ir jāsper tikai viens solis sāņus. Vienlaicīgi tas ir ļoti grūts solis, jo prasa pacelties pāri savam egoismam, izkāpt no rutīnas, iegūt jaunu redzējumu uz pasauli.

Daudzi labprātīgi izvēlas ciest, jo tas ir kaut kas pazīstams, cilvēks jūtas to pelnījis, ciešanas tevi padara īpašu - "redz, kāds es, nabadziņš, man tik grūti, tik slikti, manas sāpes ir lielākās pasaulē, neviens mani nesaprot". Laikam pat vairums cilvēku vismaz kādā dzīves periodā dzīvo ar šādām domām.