teleny
|
2006.12.11. - 23:05:18
no www.literature.lv:
Kā varētu iezīmēt Kārļa Vērdiņa (1979) koordinātes latviešu dzejas izplatījumā? Šobrīd viņš ir spilgtākais un poētiski gatavākais jaunākās (ap 1997. gadu debitējušās) dzejas paaudzes pārstāvis. Jau ar pirmo krājumu "Ledlauži" (2001) bija skaidrs, ka tā ir labākā gada debija [...] Kritikas pozitīvais novērtējums, atzīstot autora spožās stilizētāja spējas, prasmi rīkoties ar valodu, negaidītas reminiscences par latviešu dzejas klasiku, liecina, ka mūsu dzejas zvaigznājam jāpieskaita klāt vēl viens spīdeklis. Tagad no paša autora atkarīgs, vai tas pieņemsies spožumā vai, izsmēlis savas rezerves, nodzisīs. Šobrīd, šķiet, Vērdiņa nākotnes perspektīvas ir visai daudzsološas [...] Savā ziņā (var) Kārli pieskaitīt tādiem lieliskiem stila meistariem latviešu dzejā kā Ē.Ādamsons, V.Grēviņš, J.Rokpelnis un M.Melgalvs u.c.
Un visbeidzot – mazliet sensacionālais fakts, ka Vērdiņa dzejā mīlas objekts nepieder pie pretējā dzimuma. Šai ziņā Kārlis ir latviešu lirikas pionieris (tikai vēlāk parādās P.Zirnīša un R.Bargā dzejas krājumi ar tādu pašu ievirzi). Varbūt tādēļ Vērdiņa dzejā tik izteikts ir erotiski ķermeniskais aspekts, kas krāšņi saplaukst fiziskās tuvības metaforās.[...] Tomēr ir daži dzejoļi, kas pāraug "citādības" robežas un sasniedz kādu vispārcilvēcīgu atklāsmi, kas stāv pāri vecuma, dzimumpiederības, seksuālās orientācijas ierobežojumiem. Par tādiem dzejoļiem var uzskatīt "Veras durvis (..)","Rupja auduma kreklā (..)", "Un mūsu pēdējā rītā bija tik gaišs (..)", "Nakts Pārdaugavā".
Līdz ar to var teikt, ka Kārlis Vērdiņš ir pašā ceļa sākumā un šis ceļš ir visnotaļ cerīgs.
(c) Latvijas Literatūras centrs