stromata
|
2009.12.19. - 21:41:29
kidbig, kļūdies gan, zirneklis vispirms izrāpoja no kakta, zem gultas, tad uzrāpoja uz sienas, es paskatījos uz sāna un viņu uzmanīju, lai tas neizdomā uzrāpot uz radiatora, notīt diegu, uzrāpot uz otra radiatora, pārlīst uz gultu un mīļi runājot apēst mani, bet, taču viņš to nedarīja, viņš rāpoja horizontāli pa sienu, tad sāka rāpot vertikāli, visu laiku apstājoties, laikam, lai atpūstos, tad viņš uzrāpoja uz griestiem, kādas pacmit minūtes tur vienkārši stāvēja un tad tad tas sāka rāpot pa to griestu daļu, kur attiecīgi lejā ir mans ķermenis... Es sāku domāt, ko šis grib darīt, ko it kā ir lasīts, ka zirnekļi nelien klāt cilvēkiem, to siltuma dēļ, whatever, tur kur attiecīgi gultā atradās mana seja un es to protama biju pavērsusi pret griestiem, lai gadijumā, ja nu viņš laistos lejā, es varētu laikus pamukt malā - nu nav patīkami, ja pa seju man rāpo zirneklis, tāpat arī nepatīk, ja simtkājis ložņā pa kāju ikriem, whatever, tā nu viņš griestos ieķēries stāv un tad PIĶIS UN ZĒVELE, viņš man laidās tieši ģīmī - omg, omg, omg!!!
how about this one, lielais runātāj :)?
un māja man draudzīga pret zirnekļiem, kā pasakās, tīkli savīti visur kur, trepju stūros un kaktos, ik pa laikam tos novācu, bet bezjēdzīgi pēc laika tie atkal ir savīti - gaismā jau smuki tie pinumi, bet kaut kādu tīrību un kārtību arī vajag, nevar tā kā mežā, un tik, cik viņi apēd mušas un aptin skudriņas tīklos, kas vasarā tualetē uztaisa tādu "tusiņu" - no tualetes līdz mājas otram galam, ka daža laba dāma iet augšā kārtot darīšanas, es domāju zirnekļiem un mazajiem zirneklēniem pietiek :) tā , ka par mani nevakag skumji smaidīt, neesmu tas trakākais gadījums un es taču teicu, ka nepsihoju no viņiem. kur vēl draudzīgāku vidi pret kukainīšiem, kā pie manis atradīsi, khe :)
bailes katram savas un esmu lasījusi, ka tās pat pārmantojas paaudzēs, cik tas patiesi - tas nav manās rūpēs, teiksim, bailes no nožņaugšanas, kaut kāda pat fobija no pieskārieniem pie kakla ir gan saistīts ar to, ka pagātnē cilvēkus kāra, kā arī ar to, ka cilvēks dzīves laikā ir mocīts, bet teikt, ka baidīties no kaut kā, kādam, kam bail, vispā ir "čau", ne Tava cūka, ne Tava kā viņ tur... Atļauj cilvēkiem tās bailes, bez tām mēs pastaigātos pa Dubaijas debesskrāpjiem un būtu pārgalvīgi.