goldingietis
|
2007.03.20. - 02:33:33
Hmmm.. Kā lai saka.. :) Nav jau tā, ka tas būtu bijis mans primārais pienākums pirmajā darba dienā paziņot visiem jaunajiem kolēģiem, ka es, lūk, esmu tāds un šitāds. Tātad atbilde ir: "nē, nezina, bet pieņemu, ka nojauš, tikai raustās tieši pajautāt." :D Un, kamēr man netiks uzdots tiešs jautājums "vai tu esi?", tikmēr es uzskatu zem sava goda komentēt kaut kādas kaktu baumas un aizmuguriskus spriedumus par sevi. Vados pēc principa - ja gribi droši uzzināt, tad arī droši un atklāti pajautā.
Tomēr, Rendij, ar mani ir tā, ka darbam veltītajās stundās ļoti stingri nošķiru savus profesionālos pienākumus no savām seksuālajām preferencēm, jo, manuprāt, darbs un seksualitāte - tie ir jēdzieni, kuriem jāpaliek absolūti nošķirtiem gan laikā, gan telpā. Un jebkādas attiecības darbā pavisam noteikti ir pilnīgs tabu! :P OK, es, protams, zinu vienu otru kolēģi ar līdzīgu orientāciju, bet vai tādēļ man pret viņu uzreiz izturēties kaut kā īpašāk, nekā pret citiem? Lai arī varbūt cik grūti reizēm nāktos, tomēr kolēģus uztveru kā aseksuālas būtnes, ar kurām mani vieno tikai darba attiecības, kopēja ieinteresētība (tā gribētos domāt;) veicamajos pienākumos un tiekšanās vienmēr būt labākajiem! :D Un, ja vien šāda pati pieeja būtu visos darba kolektīvos, tad problēma, kura likta kā pamatakmens šai diskusijai, vispār neeksistētu..
Un vēl maza piebildīte.. Manuprāt, optimālais variants ir tad, ja kolēģi tevi vispirms iepazīst kā uzticamu, atsaucīgu darba biedru, uz kuru iespējams paļauties ikvienā situācijā; un iepazīst tik labi, ka pat nekautrējas apspriest ar tevi arī tematus par "tiem tur".. Un, šādā situācijā, uzzinot, ka arī starp viņiem ir viens no "TIEM" - tādā gadījumā, ja vien kolēģi ir domājošas būtnes, viņiem nāksies konfrontēt savus aizspriedumus ar objektīvi redzamo realitāti. Un šoka terapija parasti izrādās pietiekami iedarbīgs līdzeklis.. ;)