maqnolija
|
2015.04.17. - 11:01:35
Alvils, paldies, ka atsaucies) un te viss tāpat, kā tur ārā, tie, kam tā pasaule visvairāk rūp, saņem krietnu devu pārmetumu pretī)))
Bet izskatās, ka robotika tiešām attīstās un drošiem soļiem iet uz priekšu) Pavisam nesen jūsmojām ar māsu, ka robotu-putekļsūcēju par 200 eur var jau nopirkt) Tas jau tāds piliens jūrā, bet tāpat patīkami)
Kādreiz vienā sarunā ar kolēģiem izrādījās, ka tik daudziem šis jau sen ir, ka pilnīgi sajutos atpalikusi no dzīves)))
Tomēr, vai attīstība šai virzienā kā palīdzēs tiem nabagajiem, tas vēl atklāts jautājums.
Janisl202, oho! Varens sapnis!) Es ar savējiem mākoņiem zem kājām pat sajutos pārāk piezemēti))) Forši, ka kādam domu lidojums tik tālu sniedzas, patīkami tajā ieskatīties)
Vakar gan tā aizdomājos, ka tas roku darbs ne vienmēr ir apgrūtinājums. Ir cilvēki, kam tas tīk. Un man pašai reizēm liekas, ka bez tā, lai kaut reizēm padarbotos tā, jūtot to fiziski taustāmu rezultātu, kaut kā tai dzīvē pietrūkst)
Biju domājusi par to, ka, piemēram, pienu es labprātāk pirktu no tantiņas, kurai ir viena gotiņa, kas viņai ir mīļais mājdzīvnieks, nevis no milzīga automatizēta piena kombināta, kur govis nav nekas vairāk kā tā pati piena slaucamā mašīna. Tāpat kā zaļumi, tomāti un zemenes ir garšīgāki nelielās saimniecībās)
Bet no otras puses, vai tā nav mana izvirtība, vai būtiskāk nav, lai būtu vairāk un visiem pieejamāk, nekā garšīgāk...
Vēl domāju par tiem, kas kādreiz, piemēram, darināja ar rokām mežģīnes. Ka tas varbūt bij darbs, kura iemaņas, noslēpumus un būtību nodeva no paaudzes paaudzē. Ka tajā ielika sirdi un dvēseli... Un tad tas palika nevienam nevajadzīgs...
Pašai man tagad arī tās domas vairāk uz pozitīvām pārmaiņām cilvēkos skrien) Bet kādreiz ļauju sev arī pasapņot par pasauli, kas ir viena kopīga mums visiem, bez mākslīgām robežām un taisnīgu visu resursu sadali)