wizard
|
2007.05.01. - 11:13:52
Man gan apnika strīdēties ar visādu nokrāsu un dažādu tautību nacionālistiem (arī ar tādiem, kas uzskata, что в Риге обязательно надо знать русский язык), pateikšu tikai dažas lietas, lai gan varētu teikt vairāk.
Pirmkārt, labākais risinājums Latvijai ir Šveices modelis, kur nevienas oficiālās valsts valodas nav.
Otrkārt, krievi šajā valstī sen vairs nav ciemiņi. Strādā tāpat, kā latvieši, ne sliktāk, kā latvieši utt. Domāt, ka tu esi te noteicējs tāpēc vien, ka esi latvietis, tas jau ir nacionālisms. Noteicēji ir visi Latvijas pilsoņi un zināmā mērā pat nepilsoņi. Domāt, ka tev jādabū kādas privilēģijas, salīdzinot ar krievu, kas te dzīvojis un strādājis visu mūžu, arī ir nacionālisms. Ne ar ko latvietis par krievu nav labāks, galu galā. Un sen ir jāpieņem fakts, ka Latvija ir daudznacionālā zeme un vienmēr tāda bijusi.
Leonora vislabāk ilustrēja, kas visādu patriotisku lozungu aizsegā patiešām traucē latviešu nacionālistiem dzīvot. Ne Staļins, ne atmiņas par deportācijām, bet gan великий и могучий русский язык, jo tieši uz šo frāzi leonora uzēdusies visvairāk. Bet kas šai frāzē ir slikts? Krievu valoda un literatūra tiešām ir varenas.
Vai krievu valodas un kultūras nozīmīguma atzīšana pati par sevi noniecina latviešus? Normālus latviešus, acīmredzot, ne, jo normālajiem latviešiem krievu kultūra šķiet interesanta, tāpat, kā jebkura cita. Visādām deģeneratīvām būtnēm, kam vajag tikai ’’iemeslu strīdēties’’, gan pietiek ar vienu frāzi par krievu valodu, lai zaudētu paškontroli.
Otrkārt, Красная армия действительно победоносная, а победа была действительно великая. Kam patīk nacisms, kas uzskata, ka Latvijai vajadzēja palikt hitleriska Reiha sastāvā, tiem gan nevar ieteikt pist kaut kur, pat uz Iriju. Tādiem cilvēkiem dzimtenes vairs sen nav arī Vācijā.
Irija gan kādreiz, kara laikā, atbalstīja hitlerisku Vāciju, bet nu jau sen tur neviens oficiāli par Hitleru nefāno.
Tā kā, nezinu kādu citu dzimteni ieteikt tiem ’’latviešiem’’, kam atbrīvošana no nacisma neko neizsaka, kā vien citu okupāciju, bet tiem nu gan sen jāatbrīvojas no ilūzijas, ka viņu dzimtene ir Latvija.
Protams, ka Staļina režīms turpināja Latvijas nebrīvi, bet šī režīma noziegumiem nav nekā kopēja ar to varoņdarbu, ko izdarīja padomju karavīri un virsnieki (tajā skaitā latvieši, sk. Okupācijas muzeja ekspozīcijas), atbrīvojot pasauli un Latviju no fašisma.
Es aicinu cienīt šo cilvēku varoņdarbu un šo cilvēku ieguldījumu Latvijas atbrīvošanā, lēnā, pakāpeniskā atbrīvošanā, kas nav beigusies, diemžēl, arī šodien.
Nevienam taču neienāks prātā gāzt no postamenta Latviešu Strēlnieku pieminekli par to vien, ka pirmās Latvijas Republikas laikā tautai piederēja tikpat maz varas, kā otrajā Latvijas Republikā un tikai drusku vairāk, nekā Latvijas PSR laikā. Tas, ka tagad formāli spēlējas ar latviešiem, cenšas radīt viņiem iespaidu, ka Latvija pieder viņiem, ir tikai ilūzija, un šo ilūziju atbalsta nacionālisms.