janisl202
|
2015.10.02. - 01:18:44
Es agrāk bieži pastaigām izvēlējos tieši nakts laiku, jo tad neviens netraucē un visa pilsēta var būt tikai manā rīcībā. Ir izdevība lūkoties zvaigznēs, vai vērot izgaismoto pilsētu un neviens nemācās virsū ar garlaicīgiem komentāriem vai vēl ļaunāk - fiziskām vajadzībām... Kaut jau brīžiem bija sajūta, ka meklēju nāvi, ka cerēju uz kāda uzbrukumu un brīvību, ko tas nestu... Tomēr tie mirkļi arī bija skaisti, kādā ziņā tā laikā vientulības sajūta atkāpās Visuma bezgalības priekšā... Vējš, lietus vai zibeņi tam arī nekad nav traucējuši, ir iespaidīgi vērot dabas parādību spēku, kaut kādā ziņā vētras arī pašam ļauj justies stiprākam, ka vari noturēties kājās par spīti brāzmām, ka vari mierīgi skatīties kā zibens graujošais spēks kur triecas, sadrebinot apkārtējo pasauli un katrs lietus piliens rada unikālu paukšķi, ļaujot apkārtni ne vien saskatīt, bet arī saklausīt...
Pēdējā laikā gan tādas pastaigas sanāk reti, kaut mājās pēc darba eju vēlu un savā ziņā tā ir naksnīga pastaiga, tomēr neeju vairs uz tām skaistākajām vietām... Mans mīļums allaž pamana, ja es ilgi neatgriežos mājās un negribās viņu uztraukt... Tāpat kā negribās, lai kāds uzbruktu, lai es nepārnāktu, lai viņam sāpētu par to... Kad esi viens, tad nav par ko baidīties, bet kad vēl kāda dzīve ir saistīta, tad ir bail, ne par sevi, bet par to otru, kam tas būtu neatsverams zaudējums.