kaadskautkur
|
2020.11.09. - 11:31:50
Tā ir psiholoģija un smadzeņu darbības īpatnība.
Cilvēkiem nepatīk nezināt - neziņa rada bailes. Tāpēc, ja atrodas kādi "zināšanu caurumi", mēs tos cenšamies aizpildīt. Problēma - ja cilvēks ir slinkāks un nav zinātkārs, tad viņš aizpildīs "caurumus" ar visu, kas pagadās pie rokas - pieņēmumi, balstīti tikai uz savu personīgo pieredzi, dažādas baumas, fantāzijas. Tas bieži notiek automātiski, neapzināti. Pie tam, jo mazāk ir zināmu faktu, jo spēcīgāk cilvēks mēģinās aizstāvēt savu viedokli, tādā veidā attaisnojot savu slinkumu un nevēlēšanos iedziļināties.
Kaut gan atklāti šo tendenci neviens neatzīst, tomēr tā reizēm izlien no dažiem izteicieniem, ko intensīvākās diskusijās esmu dzirdējis no dažiem cilvēkiem atklātā tekstā. Visticamāk, viņi to tā negribēja teikt, bet "apskrējās dūša", sakāpa adrenalīns un paspruka ārā patiesība:
"Ja es par to neko nezinu, tad tas droši vien nav nekas derīgs" - bīstams pieņēmums
"Tu te vari stāstīt savus faktus, cik gribi, es palikšu pie sava viedokļa" - cilvēks sev nemanot atzina, ka viņam ir viedoklis, kas nav balstīts uz faktiem
"Fui, tā tēma ir riebīga, negribu par to neko vairāk zināt" - bija dīvaini dzirdēt to no cilvēka, kurš pirms tam bija sarakstījis garus tekstus ar visu, ko viņš domā, kā darbojas seksualitāte. Hm, ja atzīsti, ka negribi neko zināt, kā tad tev var būt tik daudz pārdomu un uz ko tad tās ir balstītas?
Pret to ir tikai vienas zāles - pašanalīze un paškritika. Ja neprot vai negrib ik pa laikam padomāt par to, ko un kāpēc pats domā par kādu tēmu un nespēj pārvarēt bailes no neziņas, tad cilvēks tā arī paliks pie sava viedokļa, un "neviens viņam nespēs izskalot smadzenes ar faktiem".