dzīves prieks/priekš dzīves / 20
swallowlv | 23.07.2009. - 20:27:57 | Дискуссия прочитана 6244 раз
kur lai tādu rod?
Ответы (57)
alderss
| 24.07.2009. - 21:52:53
katram recepte sava-man prieku (un jegu) dzivei dod Draugs,nodarbosanas un izklaides
katram recepte sava-man prieku (un jegu) dzivei dod Draugs,nodarbosanas un izklaides
alderss
| 24.07.2009. - 21:55:07
celojumi tiesam ir looooti labs prieka avots un veids pret depresiju vai nomaktibu...
celojumi tiesam ir looooti labs prieka avots un veids pret depresiju vai nomaktibu...
janisl202
| 25.07.2009. - 00:18:11
Ja runā par dzīves jēgu - tad tādas tomēr nav... Esmu daudz par to domājis, bet nonācis pie secinājuma, ka visas tās aktivitātes tikai mazliet attālina mirkli, kad kārtējo reizi būs jāapjēdz, ka tam visam nav nekādas jēgas, ka viss ir absurdi, bezjēdzīgi un garlaicīgi. Vai tas ir slikti? Nebūt nē - ir labi saprast to, ka viss ir bezjēdzīgi, nebūs smagi ar purnu dubļos jāiebrauc pēc kārtējā smieklīgā lidojuma, neatraujoties pa īstam no zemes. Par to atstāšanu - nekas aiz mums nepaliks, viss kas ir uz šīs pasaules agri vai vēlu pārvēršas pīšļos, pat kapakmeņus laika zobs tā saēd, ka tie zaudē visus savus uzrakstus, to nestais vēstījums aiziet nebūtībā, tāpat kā aizmirstās darbi un bērni arī nomirs un vērtīsies pīšļos. Daži uztraucas par cilvēces izdzīvošanu, bet varu pateikt vien to, ka dabai cilvēka nu gan ne mirkli nepietrūks, tāpat kā nepietrūkst mamutu, dinozauru un milzu sēņu - vai tas būtu zaudējums, ka cilvēces nebūtu? Diez vai - daba necieš tukšumu un droši vien rastos reiz kas daudz veiksmīgāks par cilvēku. Ja runājam par ceļojumiem - tā ir bēgšana no sevis, no savas bezjēdzības, ja runājam par meditācijām - tās ir slēpšanās sevī no savas bezjēdzības, ja runājam par hobijiem, tie paņem laiku, lai nebūtu jādomā par savu bezjēdzību, bet nekas no tā nelīdz mūžīgi, vienmēr pienāk mirklis, kad guļot uz nāves gultas nāk atskārsme - tam visam nav nekādas jēgas. Visi diženie mērķi ir smieklīga lokāla raustīšanās, kas visuma mērogā skatoties nemaz netiks pamanīta un pēc nieka tūkstoš gadiem par to neviens vairs tā īsti neko nezinās. Kas gan ir tūkstoš gadi pret visuma miljardiem? Nav jēgas sev melot - realitāte ir skarba, bet labākā dāvana sev ir to apzināties un negaidīt no tās to, ko tā nekad nesniegs - cilvēka daba ir tāda, ka vismaz dzīve nenes piepildījumu, tikai ilūziju par to, ka tas kaut kur ir... kur - neviens to nekad nav redzējis. Nāve - varbūt tā nes piepildījumu, ja jau neviens no turienes atpakaļ nenāk laikam jau labi tur klājas, bet, protams, sakarā ar tās neizbēgamību - arī tas nav mērķis, nav jātiecas uz nenovēršamo, tas tāpat pienāks. Atliek vien spēlēties ar likteni, vērot kā tā mehānismi visu darbina labi prognozējamā modelī, darīt, zinot, kas būs tālāk un gaidīt dižo nāves mistēriju, kas neapšaubāmi ir trakākais ceļojums, ko mēs šai saulē pieredzam.
Par depresiju runājot - tā ir slimība, kuru nevar nepamanīt, tādi cilvēki ātri vien nonāk slimnīcā, kur viņus ar narkotikām atpumpē - dzīves jēgu tas nerada, bet vismaz viņi pēc tam atkal var noskatīties uz skarbo dzīves realitāti.
Ja runā par dzīves jēgu - tad tādas tomēr nav... Esmu daudz par to domājis, bet nonācis pie secinājuma, ka visas tās aktivitātes tikai mazliet attālina mirkli, kad kārtējo reizi būs jāapjēdz, ka tam visam nav nekādas jēgas, ka viss ir absurdi, bezjēdzīgi un garlaicīgi. Vai tas ir slikti? Nebūt nē - ir labi saprast to, ka viss ir bezjēdzīgi, nebūs smagi ar purnu dubļos jāiebrauc pēc kārtējā smieklīgā lidojuma, neatraujoties pa īstam no zemes. Par to atstāšanu - nekas aiz mums nepaliks, viss kas ir uz šīs pasaules agri vai vēlu pārvēršas pīšļos, pat kapakmeņus laika zobs tā saēd, ka tie zaudē visus savus uzrakstus, to nestais vēstījums aiziet nebūtībā, tāpat kā aizmirstās darbi un bērni arī nomirs un vērtīsies pīšļos. Daži uztraucas par cilvēces izdzīvošanu, bet varu pateikt vien to, ka dabai cilvēka nu gan ne mirkli nepietrūks, tāpat kā nepietrūkst mamutu, dinozauru un milzu sēņu - vai tas būtu zaudējums, ka cilvēces nebūtu? Diez vai - daba necieš tukšumu un droši vien rastos reiz kas daudz veiksmīgāks par cilvēku. Ja runājam par ceļojumiem - tā ir bēgšana no sevis, no savas bezjēdzības, ja runājam par meditācijām - tās ir slēpšanās sevī no savas bezjēdzības, ja runājam par hobijiem, tie paņem laiku, lai nebūtu jādomā par savu bezjēdzību, bet nekas no tā nelīdz mūžīgi, vienmēr pienāk mirklis, kad guļot uz nāves gultas nāk atskārsme - tam visam nav nekādas jēgas. Visi diženie mērķi ir smieklīga lokāla raustīšanās, kas visuma mērogā skatoties nemaz netiks pamanīta un pēc nieka tūkstoš gadiem par to neviens vairs tā īsti neko nezinās. Kas gan ir tūkstoš gadi pret visuma miljardiem? Nav jēgas sev melot - realitāte ir skarba, bet labākā dāvana sev ir to apzināties un negaidīt no tās to, ko tā nekad nesniegs - cilvēka daba ir tāda, ka vismaz dzīve nenes piepildījumu, tikai ilūziju par to, ka tas kaut kur ir... kur - neviens to nekad nav redzējis. Nāve - varbūt tā nes piepildījumu, ja jau neviens no turienes atpakaļ nenāk laikam jau labi tur klājas, bet, protams, sakarā ar tās neizbēgamību - arī tas nav mērķis, nav jātiecas uz nenovēršamo, tas tāpat pienāks. Atliek vien spēlēties ar likteni, vērot kā tā mehānismi visu darbina labi prognozējamā modelī, darīt, zinot, kas būs tālāk un gaidīt dižo nāves mistēriju, kas neapšaubāmi ir trakākais ceļojums, ko mēs šai saulē pieredzam.
Par depresiju runājot - tā ir slimība, kuru nevar nepamanīt, tādi cilvēki ātri vien nonāk slimnīcā, kur viņus ar narkotikām atpumpē - dzīves jēgu tas nerada, bet vismaz viņi pēc tam atkal var noskatīties uz skarbo dzīves realitāti.
sapfo
| 25.07.2009. - 00:43:31
visu cieņu, bet neuzskatu, ka savas domas jāpauž kā kautko kategorisku un absolūti pareizu
visu cieņu, bet neuzskatu, ka savas domas jāpauž kā kautko kategorisku un absolūti pareizu
janisl202
| 25.07.2009. - 02:24:18
Nu labi - nedomājot var būt laimīgs... tam nebūs nekā kopīga ar patiesību, bet, protams, tās tāpat ir ļoti maz - cilvēka smadzenes ir tā uzbūvētas, ka nav starpības starp iedomām un tiešām piedzīvoto un tomēr īstenībai ir nelāga īpašība - tā allaž par sevi atgādina, ja izdodas sapņos beigt pilnībā domāt, tad kāds vērā neņemts faktors par sevi atgādinās visai sāpīgā veidā. Diemžēl, bet uguns apdedzina, arī tad, kad tam netic un neņem to vērā - lieta, ko iemācās jau ļoti agrā bērnībā. Bērni ir laimīgi, jo domā maz, diemžēl izdzīvot domājot maz ir neiespējami, tāpēc loģiska turpmākā evolucionārā virzība ir domājošs nelaimīgs radījums... ja, protams, nav traucēta attīstība, kas rada daudz raižu vecākiem, kuri tad ir spiesti līdz kapa malai aprūpēt savu bērnu.
Nu labi - nedomājot var būt laimīgs... tam nebūs nekā kopīga ar patiesību, bet, protams, tās tāpat ir ļoti maz - cilvēka smadzenes ir tā uzbūvētas, ka nav starpības starp iedomām un tiešām piedzīvoto un tomēr īstenībai ir nelāga īpašība - tā allaž par sevi atgādina, ja izdodas sapņos beigt pilnībā domāt, tad kāds vērā neņemts faktors par sevi atgādinās visai sāpīgā veidā. Diemžēl, bet uguns apdedzina, arī tad, kad tam netic un neņem to vērā - lieta, ko iemācās jau ļoti agrā bērnībā. Bērni ir laimīgi, jo domā maz, diemžēl izdzīvot domājot maz ir neiespējami, tāpēc loģiska turpmākā evolucionārā virzība ir domājošs nelaimīgs radījums... ja, protams, nav traucēta attīstība, kas rada daudz raižu vecākiem, kuri tad ir spiesti līdz kapa malai aprūpēt savu bērnu.
aleph
| 25.07.2009. - 02:40:22
dzīvesprieku var smelties sevī. :) ja cilvēks neizbauda savu dzīvi tātad viņš vēlas to neizbaudīt, vēlas sevi pažēlot utt. Vnk ej dari. priecājies par citiem un sevi.
vēl parasti prieku dod palīdzēšana citiem. pasaki kādam cilvēkam ko tik tiešām labu, kad viņš negaida. palīdzi kādam. tas dod dzīvesprieku.
dzīvesprieku var smelties sevī. :) ja cilvēks neizbauda savu dzīvi tātad viņš vēlas to neizbaudīt, vēlas sevi pažēlot utt. Vnk ej dari. priecājies par citiem un sevi.
vēl parasti prieku dod palīdzēšana citiem. pasaki kādam cilvēkam ko tik tiešām labu, kad viņš negaida. palīdzi kādam. tas dod dzīvesprieku.
janisl202
| 25.07.2009. - 03:07:18
Palīdzēšana pasaulei... tas dod dzīvesprieku, bet arī nogalina... jo katram izglābtajam cilvēkam ir cilvēki, kas viņu līdz tam noveduši, tāpat kā uz katru izglābto ir miljoni kas joprojām cieš, nemaz nerunājot par to, ka šis izglābtais var kļūt par citu cilvēku ciešanu cēloni. Jā - no sākuma ir eiforija, bet tad nākas gan atzīt, ka neizglābsi visu pasauli savu fizisko ierobežojumu dēļ, kas rada nicinājumu pret savu tik ierobežoto ķermeni, tāpat arī nākas izjust bezgalīgas dusmas pret tiem kas rada ciešanas, sāk rasties grūtības noticēt tam, ka arī viņos ir kāda tiesa labā, pasaule sāk šķist kā darvas bedre, visapkārt vieni nelieši, kas rada ciešanas jo viņiem tā patīk, vai arī viņiem vienalga, vai vienkārši viņi negrib uzņemties atbildību par savu rīcību, diemžēl cilvēka smadzenes ir tā uzbūvētas, ka ir tikvien kā balts un melns, tādēļ arī psihologi skraida viens pie otra pūloties savu vērtējumu kaut mazliet pietuvināt īstenībai, kategorizēta pasaule neattaino īstenību un pašu var padarīt ļaunāku par tiem, kurus nicini, ne velti no psihologa līdz psihopātam viens vienīgs solis. Protams, es vienalga palīdzēšu cik spēju, arī zinot, ka pats no tās indes mirstu, ko lai dara, ka nespēju būt vienaldzīgs, pat par spīti tam cik daudz šajā dzīvē esmu redzējis.
Palīdzēšana pasaulei... tas dod dzīvesprieku, bet arī nogalina... jo katram izglābtajam cilvēkam ir cilvēki, kas viņu līdz tam noveduši, tāpat kā uz katru izglābto ir miljoni kas joprojām cieš, nemaz nerunājot par to, ka šis izglābtais var kļūt par citu cilvēku ciešanu cēloni. Jā - no sākuma ir eiforija, bet tad nākas gan atzīt, ka neizglābsi visu pasauli savu fizisko ierobežojumu dēļ, kas rada nicinājumu pret savu tik ierobežoto ķermeni, tāpat arī nākas izjust bezgalīgas dusmas pret tiem kas rada ciešanas, sāk rasties grūtības noticēt tam, ka arī viņos ir kāda tiesa labā, pasaule sāk šķist kā darvas bedre, visapkārt vieni nelieši, kas rada ciešanas jo viņiem tā patīk, vai arī viņiem vienalga, vai vienkārši viņi negrib uzņemties atbildību par savu rīcību, diemžēl cilvēka smadzenes ir tā uzbūvētas, ka ir tikvien kā balts un melns, tādēļ arī psihologi skraida viens pie otra pūloties savu vērtējumu kaut mazliet pietuvināt īstenībai, kategorizēta pasaule neattaino īstenību un pašu var padarīt ļaunāku par tiem, kurus nicini, ne velti no psihologa līdz psihopātam viens vienīgs solis. Protams, es vienalga palīdzēšu cik spēju, arī zinot, ka pats no tās indes mirstu, ko lai dara, ka nespēju būt vienaldzīgs, pat par spīti tam cik daudz šajā dzīvē esmu redzējis.
rendija
| 25.07.2009. - 10:18:41
, piekrītu Aleph. Dzīvesprieks ir īpašība, kas piemīt indivīdam vai arī - nepiemīt. Tātad sevī arī jārod. Ja dzīvē ir bijis laiks, kad dzīvesprieks ir sitis augstu vilni, tad šī brīža kritums nav bēda. Tādi mēdz būt un mēdz atkal pāriet.
Varbūt tā ir pauze pirms katarses.
, piekrītu Aleph. Dzīvesprieks ir īpašība, kas piemīt indivīdam vai arī - nepiemīt. Tātad sevī arī jārod. Ja dzīvē ir bijis laiks, kad dzīvesprieks ir sitis augstu vilni, tad šī brīža kritums nav bēda. Tādi mēdz būt un mēdz atkal pāriet. Varbūt tā ir pauze pirms katarses.
e-x-s
| 25.07.2009. - 17:09:24
Bet tomeer ir labaak rast kaadu prieku igaaazt burzujam vai to likumiigajiem pakalpinjiem . Nu atklaati sakot dariit visu kas nepatiik likumiigajiem varmaakaam. Tad vismaz garlaiciigi nebuus. Bet kad taa iisti padomaa, tad pie visa vainiigas sievietes, kas noved pie depresijaam. Taa kaa ciiniisimies ar sievieteem un aarsteesim vinjas paprieksj.
Bet tomeer ir labaak rast kaadu prieku igaaazt burzujam vai to likumiigajiem pakalpinjiem . Nu atklaati sakot dariit visu kas nepatiik likumiigajiem varmaakaam. Tad vismaz garlaiciigi nebuus. Bet kad taa iisti padomaa, tad pie visa vainiigas sievietes, kas noved pie depresijaam. Taa kaa ciiniisimies ar sievieteem un aarsteesim vinjas paprieksj.
e-x-s
| 25.07.2009. - 17:09:24
Bet tomeer ir labaak rast kaadu prieku igaaazt burzujam vai to likumiigajiem pakalpinjiem . Nu atklaati sakot dariit visu kas nepatiik likumiigajiem varmaakaam. Tad vismaz garlaiciigi nebuus. Bet kad taa iisti padomaa, tad pie visa vainiigas sievietes, kas noved pie depresijaam. Taa kaa ciiniisimies ar sievieteem un aarsteesim vinjas paprieksj.
Bet tomeer ir labaak rast kaadu prieku igaaazt burzujam vai to likumiigajiem pakalpinjiem . Nu atklaati sakot dariit visu kas nepatiik likumiigajiem varmaakaam. Tad vismaz garlaiciigi nebuus. Bet kad taa iisti padomaa, tad pie visa vainiigas sievietes, kas noved pie depresijaam. Taa kaa ciiniisimies ar sievieteem un aarsteesim vinjas paprieksj.
aleph
| 27.07.2009. - 01:24:19
to janisl202
nevajag skatīties uz to kam tu nevari palīdzēt. ja tu palīdzi kaut vienam cilvēkam, tu jau izdari labumu pasaulei. nevajag sevī pieņemt maksimālismu un dzīvot ar metodi Visu vai neko, tas reizēm strādā bet ne šajā variantā. ja tu zini ka tu rīt nenopelnīsi miljonu kāpēc tad tu turpini strādāt?
un par šo "ne velti no psihologa līdz psihopātam viens vienīgs solis."
man gribās teikt KOA????
man lūdzu čupiņu ar pētījumiem kas apliecinātu šādu korelāciju. man kkā tomēr tā nešķiet.
un man izklausās ka tu pārāk ieciklējies uz negatīvo. labi saprotu ka tev tā ir ērtāk dzīvot, bet ir taču arī daudz skaista apkārt. ļoti daudz. vajag tikai ieraudzīt.
to janisl202
nevajag skatīties uz to kam tu nevari palīdzēt. ja tu palīdzi kaut vienam cilvēkam, tu jau izdari labumu pasaulei. nevajag sevī pieņemt maksimālismu un dzīvot ar metodi Visu vai neko, tas reizēm strādā bet ne šajā variantā. ja tu zini ka tu rīt nenopelnīsi miljonu kāpēc tad tu turpini strādāt?
un par šo "ne velti no psihologa līdz psihopātam viens vienīgs solis."
man gribās teikt KOA????
man lūdzu čupiņu ar pētījumiem kas apliecinātu šādu korelāciju. man kkā tomēr tā nešķiet.
un man izklausās ka tu pārāk ieciklējies uz negatīvo. labi saprotu ka tev tā ir ērtāk dzīvot, bet ir taču arī daudz skaista apkārt. ļoti daudz. vajag tikai ieraudzīt.
dekamerons
| 27.07.2009. - 01:40:22
Labi teikts, aleph. Pacenties saglabāt spēju ieraudzīt skaisto sev visapkārt. Tādi cilvēciņi izkrāšņo pasauli.:)
Labi teikts, aleph. Pacenties saglabāt spēju ieraudzīt skaisto sev visapkārt. Tādi cilvēciņi izkrāšņo pasauli.:)
janisl202
| 28.07.2009. - 04:14:01
aleph - es nevaru neredzēt arī tos pārējos, kuriem neesmu varējis palīdzēt, ir cilvēki, kas to nekad nepamanītu, es pamanu visu. Ja runā par maksimālismu - visa dzīve ir kontrastos, tā vai citādi būsi kas ekstrēms vai būsi nekas. Par atalgojumu runājot - tas nekad nav bijis mans mērķis, turklāt kāda jēga būtu nopelnīt to miljonu, ja tas tāpat neko nemainīs, laimi nevar izsvērt naudā, miljonārs nav miljons reižu laimīgāks par to, kam ir tikai viens lats, ja man būtu miljons es nezinātu ko darīt ar to, man ir viss materiālais ko es vēlos un vairāk kā vēlos nav jēgas pirkt. Kad es strādāju, tad es strādāju, jo man tas patīk vai tas dod lielu rezultātu, kad es palīdzu es neko negaidu pretī - es neesmu muļķis - manis dēļ neviens neko nedarīs un arī nevajag - es allaž sasniedzu savu mērķi, ja nesasniegšu - miršu cenšoties. Tāda ir dzīve - skarba, vai uzvarēsi vai būs cauri un palīdzības ir reti brīnumi, pārāk reti, lai to ņemtu vērā.
Par psihologiem - tāpēc jau viņiem ir obligāti jāiet vizītēs vienam pie otra, ja viņi to nedarītu - sajuktu prātā, bet sakarā ar to, ka cilvēks ir unikāla būtne - kāds var neizturēt līdz kārtējajam seansam un sajukt prātā. Psihiskā slodze psihologiem ir liela, neskatoties pat uz to, ka viņus apmāca laist negācijas garām, kaut kas vienalga "uzsūcas" arī pašā. Pētījumus gan neviens nav taisījis par sajukušiem psihologiem un var jau saprast - kurš ies pēc palīdzības pie cilvēka, kurš netiek pats ar sevi galā, bet tā nu ir ka citiem palīdzēt ir daudz vieglāk kā sev.
Es esmu ieciklēts uz to kas ir, pasaule ir tumša un to es arī redzu. Vai tas ir ērtāk? Nedomāju, ērtāk ir neko neredzēt, ne par ko nedomāt... īpašības tās man gan nepiemīt. Par to "pozitīvo" visapkārt - mans vecums jau ir daudz par lielu, lai tās ilūzijas vairs aizrautu, neko skaistāku par to kas jau daudzreiz redzēts vairs neatradīšu un skatīties uz kaut ko līdzīgu jau daudzreiz redzētajam ir garlaicīgi. Visa dzīve ir nežēlīgi garlaicīga, viss jau redzēts un kam gan cilvēkam tik garš mūžs, ja tas sevi izsmeļ jau pirmajos gadu desmitos? Esmu daudziem prasījis un visi atzīst, ka krāsas izbalē, ka dzīve gadiem ejot kļūst aizvien pelēkāka, līdz beigās nāve jau ir ilgi gaidīta dāvana, ne bieds.
aleph - es nevaru neredzēt arī tos pārējos, kuriem neesmu varējis palīdzēt, ir cilvēki, kas to nekad nepamanītu, es pamanu visu. Ja runā par maksimālismu - visa dzīve ir kontrastos, tā vai citādi būsi kas ekstrēms vai būsi nekas. Par atalgojumu runājot - tas nekad nav bijis mans mērķis, turklāt kāda jēga būtu nopelnīt to miljonu, ja tas tāpat neko nemainīs, laimi nevar izsvērt naudā, miljonārs nav miljons reižu laimīgāks par to, kam ir tikai viens lats, ja man būtu miljons es nezinātu ko darīt ar to, man ir viss materiālais ko es vēlos un vairāk kā vēlos nav jēgas pirkt. Kad es strādāju, tad es strādāju, jo man tas patīk vai tas dod lielu rezultātu, kad es palīdzu es neko negaidu pretī - es neesmu muļķis - manis dēļ neviens neko nedarīs un arī nevajag - es allaž sasniedzu savu mērķi, ja nesasniegšu - miršu cenšoties. Tāda ir dzīve - skarba, vai uzvarēsi vai būs cauri un palīdzības ir reti brīnumi, pārāk reti, lai to ņemtu vērā.
Par psihologiem - tāpēc jau viņiem ir obligāti jāiet vizītēs vienam pie otra, ja viņi to nedarītu - sajuktu prātā, bet sakarā ar to, ka cilvēks ir unikāla būtne - kāds var neizturēt līdz kārtējajam seansam un sajukt prātā. Psihiskā slodze psihologiem ir liela, neskatoties pat uz to, ka viņus apmāca laist negācijas garām, kaut kas vienalga "uzsūcas" arī pašā. Pētījumus gan neviens nav taisījis par sajukušiem psihologiem un var jau saprast - kurš ies pēc palīdzības pie cilvēka, kurš netiek pats ar sevi galā, bet tā nu ir ka citiem palīdzēt ir daudz vieglāk kā sev.
Es esmu ieciklēts uz to kas ir, pasaule ir tumša un to es arī redzu. Vai tas ir ērtāk? Nedomāju, ērtāk ir neko neredzēt, ne par ko nedomāt... īpašības tās man gan nepiemīt. Par to "pozitīvo" visapkārt - mans vecums jau ir daudz par lielu, lai tās ilūzijas vairs aizrautu, neko skaistāku par to kas jau daudzreiz redzēts vairs neatradīšu un skatīties uz kaut ko līdzīgu jau daudzreiz redzētajam ir garlaicīgi. Visa dzīve ir nežēlīgi garlaicīga, viss jau redzēts un kam gan cilvēkam tik garš mūžs, ja tas sevi izsmeļ jau pirmajos gadu desmitos? Esmu daudziem prasījis un visi atzīst, ka krāsas izbalē, ka dzīve gadiem ejot kļūst aizvien pelēkāka, līdz beigās nāve jau ir ilgi gaidīta dāvana, ne bieds.
fog
| 29.07.2009. - 13:24:07
Pirmais solis ir lēmums par to, ka vairs negrib šo slikto stāvokli. Pēc tam ir jāstrādā ar sevi, lai reāli panāktu izmaiņas. Esmu gājis tam cauri un zinu kādas pūles jāpieliek, lai izkļūtu no nopietna stāvokļa. Bet ja reāli grib kaut ko panākt, tad ir jārunā sīkāk gan par iemesliem, gan par iespējām. Un pats galvenais jau paliek- gribēt. Esi laimīgs, ja gribi tāds būt...
Pirmais solis ir lēmums par to, ka vairs negrib šo slikto stāvokli. Pēc tam ir jāstrādā ar sevi, lai reāli panāktu izmaiņas. Esmu gājis tam cauri un zinu kādas pūles jāpieliek, lai izkļūtu no nopietna stāvokļa. Bet ja reāli grib kaut ko panākt, tad ir jārunā sīkāk gan par iemesliem, gan par iespējām. Un pats galvenais jau paliek- gribēt. Esi laimīgs, ja gribi tāds būt...
fog
| 29.07.2009. - 13:31:31
un vēl, lasot iepriekšējos komentus- dzīve ir ļoti skaista, interesanta, aizraujoša, gaiša un labā ir daudz, daudz vairāk par slikto. Un nekas nav tāpat, kā bija, nevienu mirkli nevar atkārtot. Un tāpēc bija arī tāds pasākums- bija safilmēti 365 saulrieti un cik ļoti dažādi bija katrs no tiem.
Un vēl kāda ļooti svarīga lieta: iekšējais stāvoklis piesaista ārējos apstākļus! Nedomā par to, ko negribi, bet domā par to, ko gribi.
slinkums rakstīt :)
un vēl, lasot iepriekšējos komentus- dzīve ir ļoti skaista, interesanta, aizraujoša, gaiša un labā ir daudz, daudz vairāk par slikto. Un nekas nav tāpat, kā bija, nevienu mirkli nevar atkārtot. Un tāpēc bija arī tāds pasākums- bija safilmēti 365 saulrieti un cik ļoti dažādi bija katrs no tiem.
Un vēl kāda ļooti svarīga lieta: iekšējais stāvoklis piesaista ārējos apstākļus! Nedomā par to, ko negribi, bet domā par to, ko gribi.
slinkums rakstīt :)
kirke
| 29.07.2009. - 13:58:34
fog, nepiekriitu, ne vienmer mes jutamies taa, ka mes velamies justies. jo cilveks tomer liela mera ir biologjiska butne, nevis "pliks" gars vai griba. geeni, kjimija smadzenes un ta talak un ta joprojam.. tas viss ietekme to, ka mes jutamies. un ari vide, kura mes esam. mes varetu justies ta, ka mes velamies, ja mes butu no dzives atrauta tiira doma vai ideja, neietekmeejama, bet no iekshas attistama.
tomer piekritu, ka svariga ir veleshanas kaut kur tiekties un kaut ko no sevis veidot. svariga kam? tikai un vienigi sev, vismaz ta var ka papildus vertibu savai dzivei pieskjirt kaut kaadu jeegu.
bet parejais, ko rakstiji, man tomer skjiet tada miliga pashiedvesma. dzive ir skaista, labaa vairak neka slikta, utt. tie tomer nav fakti. un neskatoties, ka tie nav fakti, shie pienjemumi tomer palidz dzivot un patiesham sniedz sava veida droshiibu.
fog, nepiekriitu, ne vienmer mes jutamies taa, ka mes velamies justies. jo cilveks tomer liela mera ir biologjiska butne, nevis "pliks" gars vai griba. geeni, kjimija smadzenes un ta talak un ta joprojam.. tas viss ietekme to, ka mes jutamies. un ari vide, kura mes esam. mes varetu justies ta, ka mes velamies, ja mes butu no dzives atrauta tiira doma vai ideja, neietekmeejama, bet no iekshas attistama.
tomer piekritu, ka svariga ir veleshanas kaut kur tiekties un kaut ko no sevis veidot. svariga kam? tikai un vienigi sev, vismaz ta var ka papildus vertibu savai dzivei pieskjirt kaut kaadu jeegu.
bet parejais, ko rakstiji, man tomer skjiet tada miliga pashiedvesma. dzive ir skaista, labaa vairak neka slikta, utt. tie tomer nav fakti. un neskatoties, ka tie nav fakti, shie pienjemumi tomer palidz dzivot un patiesham sniedz sava veida droshiibu.
© Lesbi.lv. Visas tiesības aizsargātas.
Контакты | Реклама | Правила пользования | Политика конфиденциальности |
Контакты | Реклама | Правила пользования | Политика конфиденциальности |
Мы использоваем cookies. Продолжая просматривать сайт, вы даете согласие на использование cookies.