pieredzes stāsti

dan-avangard | 04.07.2017. - 17:51:40 | Дискуссия прочитана 7357 раз

Laba diena!
Esmu tikai 20gadīgs trans čalis (FtM), kam visa dzīve vēl tikai priekšā, bet dažkārt (kad piekūstu gaidīt labākus laikus un sagruzos, jo disforija galina nost) es aizdomājos - ir tik daudz krietni vecāku LGBT+ pārstāvju uz šīs pasaules un arī šeit, šajā portālā. Kā viņi tika līdz šodienai? Vai man arī vajadzēs gaidīt visu savu dzīvi un pie pārvērtībām/operācijām tikšu tad, kad man būs 40? Tas šķiet bēdīgi, ja lielākā daļa dzīves jāpavada diskomfortā ar sevi un vēlmi periodiski nomirt...
Tātad, diskusija par to (vairāk mērķējot uz vecākiem LGBT+ cilvēkiem) - kā jūs izdzīvojāt līdz šodienai? Kāds bija jūsu gājums sevis atklāšanā, saprašanā? Transcilvēkiem - kāds bija jūsu ceļojums/grūtības/pieredzes pārvērtību (transition) sakarā?

oomny | 04.07.2017. - 18:40:07

Nedomāju, ka geju, lesbiešu un biseksuāļu pieredzes tev būs īpaši relevantas. Un arī mtf pieredzes (emija noteikti labprāt padalītos ar savu) varbūt ne pārāk. Bet jums, ftm, laikam ir vieglāk nekā mtf tādā ziņā, ka ja arī jums neizdodas uzreiz iegūt pārliecinošu džeka izskatu, sliktākais kas ar jums var notikt - sabiedrība jūs uzskatīs par butch lesbietēm, kas ģērbjas vīriešu drēbēs, kurpretī mtf ikdienā ģērbties sieviešu drēbēs, pārliecinoši neizskatoties pēc sievietes, īsti nav iespējams.
Ja tas tevi iepriecina - trijās no tavām četrām bildēm tu diezgan pārliecinoši izskaties pēc džeka kā džeka, turklāt ļoti cērtama, ceturtajā nu tā, varbūt drusku vairāk pēc lesbietes.

dan-avangard | 04.07.2017. - 18:45:03

diskusiju izveidoju nevis tāpēc, lai pieredzes būtu baigi relevantas man konkrēti. izveidoju, jo mani interesē visādas pieredzes, ne tikai transpersonu (kas arī ir ievadtekstā minēts)
paldies (?)  man daudz vēl kur tiekties un daudz ko sasniegt, tas gan

oomny | 04.07.2017. - 20:09:48

Pagrūti saprast, kādu pieredzi no ne-trans cilvēkiem tu vēlies dzirdēt. L/G/B salīdzinoši viss ir ļoti vienkārši:
1. apjaust un pašam akceptēt savu ne-heteroseksualitāti;
2. sākt to realizēt;
3. izkāpt no skapja visādos sociumos, katram pēc savām spējām un vēlmēm izvēloties kur kāpt un kur nekāpt.

Bet jums trešais punkts nāk nenovēršami kopā ar otro, un tad vēl operācijas un hormoni, ja ir tāds aicinājums (ir arī tādi transpersonas, kas neizjūt nekādu dzinuli kaut ko mainīt savā ķermenī, viņiem ir būtiski tikai sociālais dzimums). Daudz sarežģītāk viss.
Lai arī cik maz es apjaušu no tā, kā ir būt transpersonai, tomēr gribu tev novēlēt darīt visu to, ko tev gribas (ja gribas) un ko tu vari darīt tagad, tagad - proti, dzīvot džeka dzīvi. Nevis atlikt "īsto dzīvi" uz to brīdi, kad finansiāli varēsi atļauties izmainīt savu ķermeni vai būsi pārcēlies uz dzīvi kādā valstī, kur šādas operācijas ir uz valsts rēķina (ja nemaldos, kaut kur eiropā tā bija).

dan-avangard | 04.07.2017. - 21:30:01

paldies!
daru 50 uz 50, t.i., neesmu out of the closet kā trans (par to, ka man patīk meitenes, gan, man šķiet, zina visi, kas zina, ka es eksistēju) visiem, tikai tuvākajiem draugiem un cilvēkiem (arī sociālajos tīklos nefigurēju kā meitene), bet ar to iesākumam pietiks. ir plānos kādu laiku piestrādāt haltūrās, sakrāt sākuma kapitālu un bēgt uz Spāniju (šeit gan ir garāks stāsts un Spānijas valdība neizceļas ar superdraudzīgu attieksmi pret LGBT+, bet iemesls man ir cits - tur mani zina uz pirkstiem saskaitāmi cilvēki, tāpēc tur ir vieglāk sākt dzīvi no nulles, kas arī ietilpst manos plānos; esot tur arī iziešu no skapja kā trans cilvēkiem, kas ir šeit)

oomny | 05.07.2017. - 01:48:29



Tu nepārteicies? Vai arī tad es kaut ko nesaprotu.

Par Spānijas valdību neko nezinu, bet vismaz geju dzīve tur ir krāšņa.

oomny | 05.07.2017. - 01:52:13

Bet doma pārcelties uz valsti, kur ir brīvāks gaiss un kur tu vari iejukt pūlī, katrā ziņā ir apsveicama. Ja vien tu grasies darīt tagad, šogad, nākamgad, nevis gatavoties un krāt šim sapnim desmit gadus.

ronte | 05.07.2017. - 02:45:51

Kur problēma izlīst no skapja Lv?  Neesi jau afiša, kura piesprausta pie centrāla staba ar logo- ftm !

kaadskautkur | 05.07.2017. - 15:15:07

Varu mēģināt padalīties ar pieredzi, bet būs jāpūlas to kaut kā saīsināt pāris teikumos, citādi man ir tendence izplūst uz "too much info", ja tikai atrodu dzirdīgas ausis

Man pāri 30, esmu melanholisks intraverts pēc dabas, plus invalīds ar kaudzīti veselības problēmu un vāju ķermeni, un tāpēc skolas gados (un vēl tagad reizēm) bieži biju "huligānu magnēts". 

Biju nopietni ieķēries meitenē, emocionāli, garīgi un mazliet romantiski, un viņa man atbildēja. Taču ap pubertātes vecumu sapratu, ka viņa grib ko vairāk, bet es to nevaru dot, jo šķita, ka esmu homo, tāpēc kad meitene pārcēlās uz citu pilsētu, es ļāvu visam pamazām "izdzist". Bet tad sapratu, ka homo arī īsti neesmu, jo kaut gan ir romantiska pieķeršanās uz diezgan šauri specifisku "mērķa auditoriju" un seksuāla reakcija, tomēr līdz reālai darbībai nekas neaiziet un arī nav nekādas vēlmes tik tālu iet. Var jau būt, ka pie vainas vienkārši tas, ka nespēju atrast atbilstošu partneri, taču tik un tā pat fantāzijās nebija nekādas vēlmes "iet tālāk". Pārbaudīju hormonus un "savu mazo draudziņu" - it kā viss ok, ja neskaita nelielu fimozi.

Nesen pieliku sev birku "homoromantisks aseksuālis", lai vismaz sarunājoties kādās LGBT+ sabiedrībās būtu skaidrība, no kāda viedokļa es skatos uz dzīvi.

Par iziešanu no skapja - vecāki un tuvākie radi zina tikai, ka man ir "seksuālas problēmas", taču tā kā viņi vispār ir pieraduši pie manām kopējām veselības problēmām, tad seksuālā lieta ir tikai "vēl viena papildus problēma, ar ko jāmēģina sadzīvot", un tā tas arī pagaidām paliek. Esmu zaudējis cerību atrast fiziski atbilstošu ilgtermiņa partneri (esmu pārracis neskaitāmus iepazīšanās portālus, gan homo, gan hetero, gan asex), un īstermiņa "tvaika nolaišana" man kā intravertam pilnīgi neder. 

Vienu brīdi apsvēru pat iespēju atrast kādu asexuālu meiteni vai vismaz meiteni, kura pieņemtu mani zinot par visām problēmām un nevis aiz žēluma, bet varbūt tāpēc, ka pati jūtas kādā ziņā līdzīgi. Ar vienu meiteni nesen jau sāku tā nopietni un dziļi sarunāties, un mums abiem ir daudz kopīga. Taču esmu piesardzīgs un mazliet atturīgs, pagaidām turos pie draudzības robežām; negribas aizrauties, jo ja nu notiek brīnums un atrodas fiziski saderīgais cilvēks, tad negribētu "salauzt sirdi" tai meitenei. Negribas nevienu apzināti padarīt par rezerves variantu. Turklāt, laikam ejot un sevī rakņājoties, jūtu, ka arī seksualitāte mazliet sāk mainīties, tāpēc nav ne jausmas, kas notiks - ja nu kļūšu pavisam asex, tas zināmā mērā pat būtu labs risinājums, jo varētu palikt pie jebkura, ar ko izveidojas kas vairāk par draudzību. Bet nu apsveru arī variantu, ka tā šauboties, beigās palikšu pavisam viens četrās sienās. Kas intravertiem it kā arī nav nekas traks

Nu kaut kā tā.

arlekins | 05.07.2017. - 17:21:00

Es nedomāju, ka transpersonām var piemērot to "izlīst no skapja". Vajag vienkārši kardināli mainīt savu dzīvi un pārliecinoši dzīvot attiecīgā dzimumā. Tas ir praktiski tāpat kā, ja gribētu mainīt savu idenditāti.
Es pilnībā dzīvot sāku kā vīrietis vairākus gadus pirms hormoniem un operācijām. Galvenais ir pašpārliecinātība. Pārējais nāks ar laiku.

jammy | 06.07.2017. - 00:47:22

Bēgot uz citu valsti, Tu nesāksi visu no 0. Jo komplekss dzīvo Tevī.
Iemācies sadzīvot ar sevi.

oma | 06.07.2017. - 03:15:56

Cūka arī Āfrikā būs cūka.

doloresa | 06.07.2017. - 18:04:03

Man jaunībā arī bija doma par dzimuma maiņas operāciju. Tā kā padomju laikos tāda operācija praktiski nebija realizējama, tad nācās kaut kā pielāgoties. Ilgu laiku pat diezgan cītīgi mēģināju izskatīties un justies kā sieviete, bet tā īsti nekad līdz galam savu ķermeni neesmu pieņēmusi. Tagad esmu iemācījusies ar to sadzīvot : ) Jaunībā ir gājis visādi, ieskaitot domas par pašnāvību, bet ar gadiem saprotu, ka ir iespējams arī pielāgoties un pat justies laimīgai : )
Zināmā mērā apskaužu mūsdienu jaunatni par to, ka ir lielākas iespējas būt tiem, kas esam : )
Lai Tev veicas un izdodas realizēt savus sapņus!

dan-avangard | 07.07.2017. - 13:03:55

problēma izlīst no skapja Latvijā ir tāda, ka šeit ir pārāk daudz manas pagātnes, pārāk daudz cilvēku, kas zinājuši mani kā meiteni. Spānijā man ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi cilvēki, kas mani zina, un zināt viņi zina kā trans. es nebēgu no šejienies prom, jo esmu 20gadīgs bērns, kas ir nepārliecināts par sevi un neko no dzīves nesaprot. esmu pat ļoti pārliecināts par sevi kā trans; uz citu valsti es gribu aizbēgt, jo gribu savu dzīvi sākt pilnīgi no jaunas, baltas lapas. pēc idejas es varētu to šeit arī izdarīt, bet dienvidi mani sauc jau kopš sevi atceros. tagad vienkārši beidzot esmu tajā dzīves posmā, kad reāli varu izmainīt un izglābt savu nākotni. un, atkārtošos, nē, es neesmu nepārliecināts par sevi kā trans; es braukšu prom, jo es vienkārši gribu braukt prom. tā no nulles sākšana vairāk kā garīga un emocionāla - pavisam jauna vieta, kas kardināli atšķirīga no tagadējās. nu i viss iemesls vēlmei pārvākties

doloresa - jā, bieži vien tas ir galējais secinājums, pie kā nonāku - lai nu kā, labi, ka piedzimu un uzaugu šajā laikā, nevis PSRS. un paldies! veiksme arī noderēs

dan-avangard | 07.07.2017. - 13:10:13

kaadskautkur - mani vienmēr interesējuši aseksuāli cilvēki, jo viņi nejūt šo fizisko lietu, kuru dažkārt jūtu es (bet tiešām - dažkārt - jo man nekad nav bijusi ultra lielā vēlme pēc seksa, kad neesmu attiecībās. un arī interesanti - kad neesmu attiecībās, nav vēlmes pēc seksa vai, ieraugot kādu simpātisku meiteni, vēlmes pēc seksa ar viņu. kāpēc tā, nezinu, bet man tas tīri labi patīk, jo nekad nav tā, ka gribas seksu, bet nevar dabūt  )
anyway, lai tev veicas! kā emocionālās, tā fiziskās veselības ziņā

jammy | 07.07.2017. - 15:36:57

Dan, šobrīd nodarbojoties ar seksu izmanto straponu? Vai tomēr pieturiea pie lesbiešu klasikas - "veiklie pirkstiņi"?

emija | 07.07.2017. - 15:56:00

Mani vēl aizvien fascinē, ka diskutējot par jautājumiem, kas saistīti ar transseksuālismu, uzdot tādus riktīgi invazīvus jautājumus par ļoti privātām dzīves sfērām skaitās norma. Kaut kā nav nācies ko tādu lasīt cisgenderu savstarpējās diskusijās (nu izņemot, tās, kuras noteiktās mēness fāzēs ražo vietējie seksa guru).

kaadskautkur | 07.07.2017. - 19:14:10

Paldies, Dan, tev arī lai izdodas jauns sākums un atrast vidi, kurā jūties ērti un pieņemti.

Par to "privāto dzīvi" -

Es par seksualitātes tēmām biju sācis interesēties no ārzemju forumu puses, un tur cilvēki nebaidās līst ļoti dziļi viens otram "dvēselē" un arī atklāties, varbūt pat līdz līmenim, ko mēs, PSRS un tuvu tam laikam augušie, uzskatītu par ekshibicionismu. Taču tam ir iemesls - cilvēki, kuri ikdienā slēpušies vai jutušies pilnīgi nesaprasti, izjūt nelielu "eiforiju" un entuziasmu izlikt sevi pilnīgi uz āru un atrast citus, kam ir līdzīga pieredze. Gan tāpēc, lai "paraudātu viens otram uz pleca par to, ka pasaule mūs nesaprot", gan arī lai atrisinātu kādas tīri praktiskas ikdienas problēmas. 

Un kas ir svarīgi - ārzemju "Interneta sabiedrībās", salīdzinot ar Latviju, starp savējiem ir jūtami mazāka tendence ķiķināt vai sarkt par dažādām niansēm, un arī vulgaritāte, uzbāzīgs flirts un izteikumi ar "aizdomīgu zemtekstu" nevietā parasti tiek ierobežoti ar lielu fui no visiem pārējiem (un arī no moderatoriem, kuri skatās tekstu pēc satura nevis formas). Sarunas bieži vien ir ļoti lietišķas, lai cik dziļi privātajā dzīvē tur viens otram līstu, un ja arī gadās ironija, tad tā parasti ir pašironija. 

Galu galā - laikam jau pats cilvēks nolemj, kas viņam ir privāts un kas nav, vai arī ko no privātā ir jāatklāj/jāpajautā, lai kaut ko atrisinātu. To visu stimulē anonimitāte, taču ja cilvēkam ir sasāpējusi kāda tēma no privātās dzīves, tad ar laiku varbūt pašam iestājas desensitizācija un tas, kas citiem ir privāts, pašam vairs sen neliekas tik privāts, jo ir prātā un emocijās izķidāts gadiem ilgi (it īpaši, ja cilvēks ir introverts  )

emija | 07.07.2017. - 20:09:37

Nope, tas nav specifiski post-padomju telpai, tas ir specifiski T burtam no LGBTabreviatūras.

kaadskautkur | 07.07.2017. - 23:44:34

Ā, ja skatās no tāda viedokļa kā tajā video, tad tas man ļoti atgādina vienu personīgu cita veida pieredzi.

Man no dzimšanas ir redzes problēma un es to arī uztveru diezgan sensitīvi un personīgi kā vājo punktu (ķircināšana skolā, nekad nebūs auto tiesību utml.). Un kādu laiku tiešām biju apvainojies un iekšēji dusmīgs uz ikvienu, kurš man kaut ko jautāja par redzi. Bet kādu dienu man to pajautāja maza meitenīte. Es jau gribēju ieņemt "aizsargpozīciju", kad pēkšņi sapratu - bet viņu tiešām tas interesē un viņa negrib mani ar to nekādi aizskart vai pazemot! Vienkārši viņa ir pamanījusi manī kaut ko sev nesaprotamu un grib zināt, kas tas ir. Un es mierīgi un atklāti paskaidroju, un viņa saprotoši pamāja, un mēs mierīgi parunājām. Vēlāk es pamanīju, ka ir arī pieaugušie, kuriem nav nekādu slēptu nolūku un kuri tiešām tikai grib zināt. Un ja es reaģēju negatīvi, tad sabojāju dienu gan sev, gan otram cilvēkam. Jā, tas ir ārpus manas komforta zonas, taču tas nav iemesls, lai izgāztu savu iepriekšējo negatīvo pieredzi uz kādu, kurš izrāda tikai draudzīgu interesi.

Pieļauju, ka varbūt arī trans gadījumā reizēm vai tik nav tā, ka daži cilvēki uzdod "privātus" jautājumus tiešām ar atklātu interesi un nedomājot kādu aizvainot. Viņi jau nezina, cik tās lietas var būt īpaši sāpīgas trans cilvēkiem. Pat ja viņi saprot, ka jebkuram cilvēkam tik privātu jautājumu it kā nebūtu pieklājīgi uzdot, tomēr šādos gadījumos laikam interese (ziņkārība vai zinātkāre - kā nu kuram) ņem virsroku. Protams, publiski šāda veida jautājumi izklausās mazliet dīvaini, taču ja ir redzams, ka cilvēks patiešām grib zināt, tad varbūt var atrisināt kaut kā tā: "Zini, es publiski par to neteikšu, bet varu vēlāk privātā sarunā pastāstīt, ja tevi tas interesē, vai arī iedot tev norādes uz kādu literatūru, ko palasīt".

dan-avangard | 08.07.2017. - 00:45:31

jammy, a atšķirība tam kāda?  like, ko tu iegūsi no šīs atbildes un kāds vispār jautājuma motīvs? bet nu atbildot - šajā dzīves posmā neizmantoju, dzīvē kādreiz gan jau, ka arī to mēģināšu, ja partnere būs ar mieru (šajās lietās esmu diezgan flexible; ja piekritu nodarboties ar seksu un ja partnere piekrita to darīt ar mani, tātad esmu pietiekami komforti ar viņu kā ar cilvēku, tātad varu būt drošs un ērti justies gan fiziski, gan emocionāli un garīgi). kā arī, ne tikai pirkstiņiem ir iespējams būt veikliem...  

kaadskautkur, par to interesēšanos - šeit man vienmēr rādās divas puses. viena - jā, ir forši, ka cilvēki jautā dažādus jautājumus, tātad viņi grib izprast, nevis truli nodirst vai aizvainot. otra - mans dzīves uzdevums un galvenā misija nav izglītot, piemēram, pieaugušus cilvēkus; nereti, kad viņi uzdod kaut kādus tiešām neadekvātus jautājumus un saņem asāku atbildi, mēdz izskanēt "tak chill, tas bija tikai jautājums, ko cepies" utt., kas galīgi ir tizli. bet nu zelta vidusceļš laikam šim ir tas, kā šo interesi pasniedz, kas, virtuālajā telpā atrodoties, var sagādāt problēmas, jo nevar redzēt jautātāja seju, balss toni vai tamlīdzīgi