lightrobber
|
15.02.2018. - 07:32:48
Mēs dzīvojam laikā, kad justies labi un būt pozitīvam ir gandrīz vai prasība, citādāk ir - ārprāts, kāds Tu negatīvs un depresīvs. Taču justies slikti, bēdīgi, skumji pa reizei ir normāli. Ilgoties ir normāli. Saraudājies ir normāli. Tas ir tieši tik pat normāli kā smieties. Un tas ir interesanti, ka mēs tā brīvi ar savējiem smejamies, bet asaras slēpjam piedurknē, sāk, paga, es tūlīt, jo nez kāpēc tas nāk ar kauna sajūtu. Ir jāiemācās pateikt - man ir slikti, jo sajutos vientuļš, jo sailgojās pēc kāda, jo vienkārši bija grūta diena. Kāpēc mēs izvēlamies dzīvot falšas dzīves ar uzzīmētās emocijām sejās?