kaadskautkur
|
11.08.2023. - 18:10:57
Esmu mēģinājis ar abiem, bet nesekmīgi - man pietrūka libido.
Kādu laiku domāju, ka esmu homoseksuāls, bet secināju, ka man ir tikai diezgan šaurs homo fetišs uz noteikta izskata sejām, vecumu un uzvedību, taču tieksme uz cilvēka ķermeni kopumā man ir par vāju, lai to nosauktu par orientāciju. Neviena dzimuma dzimumorgāni man nekad nav izsaukuši tieksmi, un arī porno video esmu skatījies tikai uz seju un reizēm varbūt iedomājos apskāvienus, pieskārienus, bet viss pārējais šķiet lieks. Ja nav mana fetiša elementu, tad nav arī vispār nekādas tieksmes, tieši otrādi, ir atgrūšanas sajūta. Tāpēc marķēju sevi kā "pelēko aseksuāli".
Apzinos, ka tā ir diezgan stulba situācija. Emocionālā un interešu ziņā viegli varu atrast kontaktu ar praktiskām, prātīgām, mierīgām, introvertām sievietēm, bet nekad nav izdevies satikt vīrieti, ar kuru būtu pat virspusēji tāda saskaņas sajūta kā esot ar sievieti, kur nu vēl tādu vīrieti, kas vienlaikus apmierina manu "fetišu tieksmi". Tāpēc būtībā esmu atmetis ar roku domai vispār izveidot kaut cik stabilas attiecības ar vīrieti.
Pašlaik esmu tādā dīvainā ilgstošā (jau 4 gadi) mēģinājumā uzturēt attiecības ar kādu sievieti. Kaut gan dzīvojam dažādās pilsētās un tiekamies reti, tomēr sarakstāmies un sazvanāmies par dziļām tēmām, esam viens pret otru pilnīgi atvērti un pieņemam domu, ka reiz varētu vienkārši dzīvot blakus kā draugi vai pat dzīvesbiedri bez intīmām attiecībām, vai arī varbūt atrodot kādus citus veidus, kā tās realizēt.
Protams, mani visu laiku moka šaubas un mazvērtības kompleksi - kā gan tik forša un vesela sieviete var gribēt attiecības ar mani, slimu, trauksmainu un seksuāli nespējīgu. Ir arī zemapziņas fantāzijas "bet ja nu es satieku vīrieti, kas atbilst manam fetišam un ar kuru man izveidojas 100% saskaņa", bet tad padomāju, cik tādu cilvēku esmu vispār redzējis savos 40 gados. Nevienu.
Viņa pati saka, ka pēc dažiem seksa mēģinājumiem savā dzīvē sapratusi, ka sekss "kā tāds" viņu īsti neaizrauj un ar vibratoru esot daudz labāk, un vispār viņai daudz vairāk vajagot dziļu emocionālu un intelektuālu saikni, ikdienas kopību un maigumu. Mjā, nav ne jausmas, kas no tā visa var sanākt, taču mums abiem jau ap 40, un ja neko labāku dzīvē neesam atraduši, tad cik ilgi vēl cerēt uz brīnumu... jāķeras pie tā, kas ir, pat ja tas nav īsti "seksuāli savietojams". Varbūt "vairāk nekā draugi" ir svarīgāk par seksu? Nu kaut kā tā.