Rudens sajūtu bilde
Sēžu laukos uz salijuša lieveņa, blakus māla krūzē dziest balto nātru tēja. Mirkli paturu roku virs tējas krūzes, pieveru acis un jūtu kā caur rokas ādu ieplūst maigs un mitrs siltums. Cauri drūmiem mākoņiem uz brīdi ieplūst pēdējā siltā rudens saule un es paceļu kleitu virs ceļiem, ļaudama saulei tos sildīt. Iespiežu plikās pēdas mitrā zālē, lai vēl paildzinātu jau aizgājušās vasaras sajūtu. Piepeši idillisko dabas un manas esības viendabīgo plūsmu iztraucē soļu troksnis. Jaunā kaimiņiene atnesa pēdējos šīs sezonas tomātus, daŽi pat vēl gluži zaļi. Blakus tiem prāvi puravu kāti un daži sārti, bet perfekti āboli. Paceļu acis un uz mani skatās divas tumšbrūnas acis, kas, šķita, skatās man cauri. Brūno matu ērkulis gūla pār viņas seju un vējš tos plivināja katru uz savu pusi. Viņa pastūma grozu man tuvāk un teica:”mēs varam būt kaimiņienes, bet varam būt draudzenes, ko izvēlēsies?” Viņa izstiepa roku, paplivināja pirkstus, it kā rādot man draudzīgu žestu kā mazam, pakritušam bērnam, kas nokritis un paša spēkiem nav varējis piecelties.
Kā man tāda roka bija vajadzīga… |
Поместил(а): dexa
Опубликовано: 21.10.2022. - 03:10:31
Прочитано (раз): 1290
Комментарии: 0
|
| |
