gints76
|
18.09.2008. - 11:29:26
Pirmkārt, mani nedaudz kaitina paradums izvēlēties šādu vispārinātu vēstījuma toni. Manā izpratnē, vērtīgs ir individuālais, bet šim tonim nav savas sejas. Tas ir tikpat kā: "Lija. Stilks pārklājās ar smalkām lāsītēm, kas bungoja pa rūti, likdamas tai piepildīt ar skaņu visu istabu. Es atvēru logu un lietus sāka cirsties sejā kā simtiem adatu." Šādi tēlainās izteiksmes līdzekļi ir primitīvi un nepievērš uzmanību. Retais spēs iedziļināties autora sajūtās, ja vēstījums būs šāds. Tas pats attiecas uz vārdu salikumiem, ja skata trūkumus detaļās. Piemēram, vārdu salikums "sakarsis kā panna", apzīmējums "maigs" ir tiktāl izdeldēti, ka apziņa tiem paskrien garām. Un tas ir loģiski. Pirmajā piemērā, lai pasvītrotu paustās sajūtas, izceltu tās, varētu piebilst, ka lietus lāses sitās sejā kā liliputu bultas, ko te raidīja Gulivera virzienā. Tas būtu ļoti veiksmīgs piemērs, citādi jāpieņem kā likums, ka lasītājam, ja vien viņš nav personīgi tuvs, ir nospļauties uz vienkāršotiem izteiksmes līdzekļiem tāpat kā uz visiem zemtekstiem un pārdzīvojumiem, kas pasniegti ar to palīdzību. Tas nozīmē, ka, piemēram, teksts: "Mēs esam kā nakts un diena. Abos var noslīkt kā akacī. Tie var ievilkt sevī. Bet, tai pašā brīdi, tie ir nesraujami saistīti. Kā divi ķēdes posmi." nevienu, izņemot face.lv skolnieces, neinteresēs. Tāpēc, ka tas ir banāls. Visiem skaidrs, ka, jā, autors ir iemīlējies un tāpēc raksta tamlīdzīgas romantiskas muļķības. Visi bija iemīlējušies un, ja vien apraksts nav ekstraordinārs un oriģināls, tas nebūs baudāms. Tavā gadījumā frāzes "Sēdēt uz mājas jumta un just,kā skropstas pārklājas ar maigām,baltām sniega pārslām", "smejies par visu šo karnevālu. Realitāte ir gandrīz zudusi. Tā izdziest mūsu acu priekšā" ir tieši no šīs kategorijas. Šķiet, ja pacenstos, es varētu uzcept veselu grāmatu šādu abstraktu pārdomu.