Depris
sedemander | 26.09.2015. - 22:53:19 | Views: 13945
Man ir vajadzīga portāla palīdzība. Zinu, šis nav ne jogas, ne psihoterapijas portāls, bet varbūt kādam vēl -vientuļam homītim ir līdzīgi, un ir izdevies šo stāvokli uzveikt
Ir izmēģināts viss - antidepresanti, psihoanalīze.
Man ir kaut kādas psihotiskas lēkmes, mēdzu bojāt lietas dusmu izvirdumā. Man vajag kādu sāpināt, nodarīt tam pāri. Par piemēru, kad kāds veikalā pirms manis velkas, man ir jānoturas, lai tam niepistu.
Dzīvē nepiepildās mani sapņi un tas padara mani tādu sad + man ir kaut kāda slikta karma - viss sliktākais vienmēr notiek ar mani.
P.s. es negribu dzirdēt, ka viss ir mūsu pašu izvēle vai arī, ka mēs ar savu negatīvo skatījumu pievelkam negatīvo.
Replies (110)
minkuminka
| 26.09.2015. - 23:27:34
Tad varbūt jābeidz nodarboties ar pašarstesanos un jāsameklē normāls psihiatrs
Tad varbūt jābeidz nodarboties ar pašarstesanos un jāsameklē normāls psihiatrs
escape
| 27.09.2015. - 00:45:42
Ja tici karmai, būtu jātic arī tam, ka ar savu negatīvo skatījumu pievelkam negatīvo. Nav tev nekāda karma un, ja vissliktākais notiktu ar tevi, tad tu jau būtu beigts un pirms tam nežēlīgi spīdzināts un kropļots visu laiku līdz beigām. Nezinu, vai tas ir tas pats, bet man uznāk tāds stāvoklis, kad dzīvot liekas bezjēdzīgi, nekāda nodarbe nešķiet pievilcīga (izņemot, varbūt, ēšanu izsalkumā). Tipa paģiras, tikai ilgstošākas un bez izredzēm uz detoksikāciju. Vai arī kā slimība. Viss kaitina, neko negribas darīt. Par laimi, šāds stāvoklis man nav pastāvīgs, parādās reti un ilgst ne ilgāk par pāris dienām. No otras puses, mans normālais stāvoklis ar tādu kā dzirksteli, vēlmi kaut ko darīt, optimismu, mīlestību pret cilvēkiem, spēju visā saskatīt kaut ko interesantu vai smieklīgu - tā pati humora izjūta, tai skaitā attiecībā uz savām neveiksmēm, līdzjūtība, vēlme palīdzēt un prieks pat par šķietamām nejēdzībām - skaistu atspulgu peļķē vai dzeltenām lapām uz zilu debesu fona koku alejā, kur galā ir baznīca. Ja saprātīgi padomā, tas otrs - mans normālais stāvoklis ir kaut kas līdzīgs pastāvīgam narkotiku reibumam. Loģika saka, ka priecāties par atspulgu peļķē vai saredzēt skaistumu sienas krāsas nolobījumos nevajadzētu. Otra galējība - viss ar rozā brillēm. Visi mani centieni izdibināt, kā rodas šis neloģiskais optimisms un kur tas pazūd, ir bijuši nesekmīgi. Pats šos stāvokļus varu daļēji sekmīgi pārslēgt ar alkoholu. Fiziskās/garīgās aktivitātes, naudas trūkums vai esamība, nesaskaņas ģimenē, totālu neveiksmju periodi vai uzturs to neietekmē.
Ja tici karmai, būtu jātic arī tam, ka ar savu negatīvo skatījumu pievelkam negatīvo. Nav tev nekāda karma un, ja vissliktākais notiktu ar tevi, tad tu jau būtu beigts un pirms tam nežēlīgi spīdzināts un kropļots visu laiku līdz beigām. Nezinu, vai tas ir tas pats, bet man uznāk tāds stāvoklis, kad dzīvot liekas bezjēdzīgi, nekāda nodarbe nešķiet pievilcīga (izņemot, varbūt, ēšanu izsalkumā). Tipa paģiras, tikai ilgstošākas un bez izredzēm uz detoksikāciju. Vai arī kā slimība. Viss kaitina, neko negribas darīt. Par laimi, šāds stāvoklis man nav pastāvīgs, parādās reti un ilgst ne ilgāk par pāris dienām. No otras puses, mans normālais stāvoklis ar tādu kā dzirksteli, vēlmi kaut ko darīt, optimismu, mīlestību pret cilvēkiem, spēju visā saskatīt kaut ko interesantu vai smieklīgu - tā pati humora izjūta, tai skaitā attiecībā uz savām neveiksmēm, līdzjūtība, vēlme palīdzēt un prieks pat par šķietamām nejēdzībām - skaistu atspulgu peļķē vai dzeltenām lapām uz zilu debesu fona koku alejā, kur galā ir baznīca. Ja saprātīgi padomā, tas otrs - mans normālais stāvoklis ir kaut kas līdzīgs pastāvīgam narkotiku reibumam. Loģika saka, ka priecāties par atspulgu peļķē vai saredzēt skaistumu sienas krāsas nolobījumos nevajadzētu. Otra galējība - viss ar rozā brillēm. Visi mani centieni izdibināt, kā rodas šis neloģiskais optimisms un kur tas pazūd, ir bijuši nesekmīgi. Pats šos stāvokļus varu daļēji sekmīgi pārslēgt ar alkoholu. Fiziskās/garīgās aktivitātes, naudas trūkums vai esamība, nesaskaņas ģimenē, totālu neveiksmju periodi vai uzturs to neietekmē.
vimba
| 27.09.2015. - 00:54:25
nomaini antidepresantus. pamēģini XR (ilgstošas iedarbības)+neiroleptiķus - garastāvokļa stabilizēšanai. Mammai kolēģis ir viens no labākajiem psihiatriem, ja nepieciešams - uzraksti vēstuli - pateikšu, kur pieņem, iedošu numuru. Bet zāles ir risinājums tikai kaut kādos šizofrēnijas/ bipolāro traucējumu gadījumos. Pārējos garīgās veselības traucējumu gadījumos, tas ir tikai ’’papildlīdzeklis’’, pamatā kaut kas jāmaina dzīvē. Bet to es nepateikšu - kas. Par šīm lietām orientējos labi, bet katram jau kaut kas cits to izprovocē un tomēr neesmu ārsts. Bet neatstāj bez ievērības, nekautrējies meklēt palīdzību - psihiskas saslimšanas ir tikpat īstas un nopietnas kā fiziskas.
nomaini antidepresantus. pamēģini XR (ilgstošas iedarbības)+neiroleptiķus - garastāvokļa stabilizēšanai. Mammai kolēģis ir viens no labākajiem psihiatriem, ja nepieciešams - uzraksti vēstuli - pateikšu, kur pieņem, iedošu numuru. Bet zāles ir risinājums tikai kaut kādos šizofrēnijas/ bipolāro traucējumu gadījumos. Pārējos garīgās veselības traucējumu gadījumos, tas ir tikai ’’papildlīdzeklis’’, pamatā kaut kas jāmaina dzīvē. Bet to es nepateikšu - kas. Par šīm lietām orientējos labi, bet katram jau kaut kas cits to izprovocē un tomēr neesmu ārsts. Bet neatstāj bez ievērības, nekautrējies meklēt palīdzību - psihiskas saslimšanas ir tikpat īstas un nopietnas kā fiziskas.
escape
| 27.09.2015. - 01:00:06
Tikko aizdomājos un, iespējams, atklāju pavedienu. Stāvokļa pārslēgšanās notiek miegā. Ar alkohola paģirām tā nav, parasti tās ir tikai no rīta un dienas laikā jau ir jūtams kaut minimāls uzlabojums. Tātad varētu būt kāda saistība ar miegu.
Tikko aizdomājos un, iespējams, atklāju pavedienu. Stāvokļa pārslēgšanās notiek miegā. Ar alkohola paģirām tā nav, parasti tās ir tikai no rīta un dienas laikā jau ir jūtams kaut minimāls uzlabojums. Tātad varētu būt kāda saistība ar miegu.
sedemander
| 27.09.2015. - 01:14:40
Mani uztrauc fakts, ka aizvien biežāk dzīvojos savu iedomu/fantāziju pasaulē un aizvien grūtāk pārslēgties uz reālo
Mani uztrauc fakts, ka aizvien biežāk dzīvojos savu iedomu/fantāziju pasaulē un aizvien grūtāk pārslēgties uz reālo
alvils
| 27.09.2015. - 01:51:21
Man psihoterapeite beidzot izrakstīja Valdoxan, lai gan visu laiku teica, ka pie zālēm nav jāķeroties, jācenšoties tik ar dzīvi galā. Valdoxan esot pirmās zāles, kas ir ļoti maigas un nerada sirdsdarbības vai potences problēmas, kā aŗī uzlabot miegu un pat kognitīvās spējas. Pagaidām vēl neesmu sācis lietot. Pirmkārt, jāiziet aknu pārbaudes. Otrkārt - pēdējā mēneša laika bija uzradies susuriņš un tas dzīvi darīja daudz, daudz gaišāku. Tagad liekas, ka viņu pamazām pazaudēju un nu laikam būs īstais laiks ķerties pie zālēm.
Man jau liekas, ka dzīves gaišumu nosaka darbs un attiecības. Ja ar abām lietam ir OK, tad gaišums arī būs. Ar darbu var būt grūtāk. Ar attiecībām gan jaunam, glītam džekam vajadzētu būt visam kārtībā. Nu nesapratīšu, kā tāds džeks var iekulties vientulībā. Man vienīgais kritērijs, kuru nepiedodu, ir partnera vecums, lielais gadu skaits, tas ir vienīgais, ar ko nevaru samierināties. Viss pārējais ir nieki. Vai tiešām jābūt tik izvēlīgam?
Šķiet, ka visgrūtāk ir noteikt, kur ir objektīvas problēmas darbā un slinkums un kur ir depresija. Kaut kā atšķirt šīs abas dažādās lietas. Abas lietas izskatās gandrīz vienādi un arī abām ir vienāds rezultāts - pastāvīgas neveiksmes. Bet tomēr risinājums katrai no tām ir cits. Nu nevar ar tabletēm izārstēt to, ka neinvestē pietiekoši daudz laika savu spēju attīstīšanai.
Grūti kaut ko ieteikt pret frustrāciju darbā. Es pats mēģinu iegūt nākamo izglītības līmeni un rakstot nobeiguma darbu parādās kādi jauni apvāršņi. Varbūt ir vērts domāt par PhD, mūsdienās šādas lietas sāk novērtēt un ja iekļaujies sistēmā, tad ir atdeve no ieguldītā darba. Tad iznāk vairāk vai mazāk darboties kā uzņēmējam un būt pašam atbildīgam par saviem panākumiem.
Man personīgi tā ir liela izvēle - lietot zāles vai nē. Lielākas problēmas man sagādā darbs - kas pēdējos gados kļuvis nepatīkams, nav prieks par padarīto, daudz lietas liekas pārāk sarežģītas vai arī iedomājos, ka tās ir bezjēdzīgas (lai gan izrādās, ka nav). Tā nu nezinu - vai man ir depresija, vai arī vienkārši slinkums un nepareiza attieksme pret darbu un dzīvi. Varētu jau lietot AD, bet ja nu man nav depresijas, tad nejutīšu uzlabojumu un iedomāšos, ka jāpāriet pie smagākiem AD un lielākām devām un tam visam beigas var būt tikai dārzeņa stāvoklis un mitināšanās kādā pansionātā, labākā gadījumā. Nejēdzīgi. Depresiju rada samēra skaidri zināmi fizioloģiski un ķīmiski procesi, bet nez kāpēc ārsti tos vēl nemāk izmērīt un tā nu vadās pēc cilvēka uzvedības un sajūtām, lai noteiktu slimību.
Man psihoterapeite beidzot izrakstīja Valdoxan, lai gan visu laiku teica, ka pie zālēm nav jāķeroties, jācenšoties tik ar dzīvi galā. Valdoxan esot pirmās zāles, kas ir ļoti maigas un nerada sirdsdarbības vai potences problēmas, kā aŗī uzlabot miegu un pat kognitīvās spējas. Pagaidām vēl neesmu sācis lietot. Pirmkārt, jāiziet aknu pārbaudes. Otrkārt - pēdējā mēneša laika bija uzradies susuriņš un tas dzīvi darīja daudz, daudz gaišāku. Tagad liekas, ka viņu pamazām pazaudēju un nu laikam būs īstais laiks ķerties pie zālēm.
Man jau liekas, ka dzīves gaišumu nosaka darbs un attiecības. Ja ar abām lietam ir OK, tad gaišums arī būs. Ar darbu var būt grūtāk. Ar attiecībām gan jaunam, glītam džekam vajadzētu būt visam kārtībā. Nu nesapratīšu, kā tāds džeks var iekulties vientulībā. Man vienīgais kritērijs, kuru nepiedodu, ir partnera vecums, lielais gadu skaits, tas ir vienīgais, ar ko nevaru samierināties. Viss pārējais ir nieki. Vai tiešām jābūt tik izvēlīgam?
Šķiet, ka visgrūtāk ir noteikt, kur ir objektīvas problēmas darbā un slinkums un kur ir depresija. Kaut kā atšķirt šīs abas dažādās lietas. Abas lietas izskatās gandrīz vienādi un arī abām ir vienāds rezultāts - pastāvīgas neveiksmes. Bet tomēr risinājums katrai no tām ir cits. Nu nevar ar tabletēm izārstēt to, ka neinvestē pietiekoši daudz laika savu spēju attīstīšanai.
Grūti kaut ko ieteikt pret frustrāciju darbā. Es pats mēģinu iegūt nākamo izglītības līmeni un rakstot nobeiguma darbu parādās kādi jauni apvāršņi. Varbūt ir vērts domāt par PhD, mūsdienās šādas lietas sāk novērtēt un ja iekļaujies sistēmā, tad ir atdeve no ieguldītā darba. Tad iznāk vairāk vai mazāk darboties kā uzņēmējam un būt pašam atbildīgam par saviem panākumiem.
Man personīgi tā ir liela izvēle - lietot zāles vai nē. Lielākas problēmas man sagādā darbs - kas pēdējos gados kļuvis nepatīkams, nav prieks par padarīto, daudz lietas liekas pārāk sarežģītas vai arī iedomājos, ka tās ir bezjēdzīgas (lai gan izrādās, ka nav). Tā nu nezinu - vai man ir depresija, vai arī vienkārši slinkums un nepareiza attieksme pret darbu un dzīvi. Varētu jau lietot AD, bet ja nu man nav depresijas, tad nejutīšu uzlabojumu un iedomāšos, ka jāpāriet pie smagākiem AD un lielākām devām un tam visam beigas var būt tikai dārzeņa stāvoklis un mitināšanās kādā pansionātā, labākā gadījumā. Nejēdzīgi. Depresiju rada samēra skaidri zināmi fizioloģiski un ķīmiski procesi, bet nez kāpēc ārsti tos vēl nemāk izmērīt un tā nu vadās pēc cilvēka uzvedības un sajūtām, lai noteiktu slimību.
alvils
| 27.09.2015. - 02:16:57
Darbā nomoka arī stāvēšana uz vietas. No vienas puses liekas, ka citā uzņēmumā būtu labāk, bet no otras puses - vienmēr jau paliek iespēja izrādīt iniciatīvu un ieviest uzlabojumus arī pašreizējā uzņēmumā.
Varbūt sports, trenažieri palīdz?
No portāla gan nav jēga gaidīt palīdzību, jo veiksminieki diskusiju sadaļu laikam neizmanto. Vismaz tā izskatās.
Darbā nomoka arī stāvēšana uz vietas. No vienas puses liekas, ka citā uzņēmumā būtu labāk, bet no otras puses - vienmēr jau paliek iespēja izrādīt iniciatīvu un ieviest uzlabojumus arī pašreizējā uzņēmumā.
Varbūt sports, trenažieri palīdz?
No portāla gan nav jēga gaidīt palīdzību, jo veiksminieki diskusiju sadaļu laikam neizmanto. Vismaz tā izskatās.
vimba
| 27.09.2015. - 02:35:58
ko nozīmē nav veiksminieku?
par sevi neizteikšos, nemāku novērtēt, bet zinu visai lādzīgus cilvēkus, kas periodiski te uzpeld :-) jebkurā gadījumā - Dievs nekad neuzliek uz mūsu pleciem vairāk, kā mēs varam panest. Kamēr ceļamies un ejam tālāk pāri - viss ir veiksmīgi. Attieksmes jautājums. Kāpēc neiedvesmot citus ar savu smaidu grūtos brīžos?
ko nozīmē nav veiksminieku?
par sevi neizteikšos, nemāku novērtēt, bet zinu visai lādzīgus cilvēkus, kas periodiski te uzpeld :-) jebkurā gadījumā - Dievs nekad neuzliek uz mūsu pleciem vairāk, kā mēs varam panest. Kamēr ceļamies un ejam tālāk pāri - viss ir veiksmīgi. Attieksmes jautājums. Kāpēc neiedvesmot citus ar savu smaidu grūtos brīžos?
sedemander
| 27.09.2015. - 22:54:07
Viss liekas pelēks, nav vairs intereses par lietām, kas agrāk aizrāva, ja arī ko daru lai mainītu šo stāvokli, tad tas ir tikai mēģinājums ar mokām ko mainīt, kas beidzas nerezultatīvi.
Dzīvoju, jo ir jādzīvo, eju uz darbu, jo tā dara. Tā kā robots, tā kā makintoš.
Dažreiz aizdomājos, ka vnk gaidu, kad pienāks tie gadi, kad pēc vidējā statistiskā cilvēkam iestājas nāve. Kad būs miers, jo izbeigsies šis stāvoklis.
Taču ir viena psiholoģiska rakstura problēma, kas mani īpaši nomoka nu jau vairākus gadus un ko neesmu spējis pārvarēt. Mani īpaši nemierīgu dara, ja kādam iet stipri labāk un ja pēc maniem uzskatiem šis cilvēks nav to pelnījis. Tas vairāk ir attiecināms uz cilvēka ārējo izskatu, jo tā īsti nevar mainīt par cik piedzimstam ar noteiktu ģenētisko informāciju. Un tas nav taisnīgi. Piemēram, ja cilvēks ir izskatīgs (pēdējos gados attiecībā uz citu geju izskatu) un viņš tāpēc ir pieprasītāks, iekārojamāks un ja vēl patrāpās kāds, kas mani interesē un tas, savukārt, izraisa interesi par to smuko ... Domās šo smuko es vēlos sakropļot, reālajā dzīvē par visiem 100 proc noniecināt. Taču ir vēl tāds kā zelta vidusceļs, kuram es pieeju pavisam reti. Man rodas nepārvarama vēlme šo veiksmīgo konkurentu kaut kā padarīt ne tik veiksmīgu, ieriebt, iznīcināt. Parasti klasiskais variants - uzdotdoties par draugu, atrodot "drauga" vājos punktus, ar tiem tad arī pastrādāt.
Bet kapēc? Ja atgriežos bērnībā, es nevaru izvilkt neko tādu, kādēļ man būtu attīstījies šis, iespējams, sniegbaltītes pamātes komplekss. Vienīgi, man vienmēr ir bijusi apkārt draugi ar līdzīgu stāvokli.
Viss liekas pelēks, nav vairs intereses par lietām, kas agrāk aizrāva, ja arī ko daru lai mainītu šo stāvokli, tad tas ir tikai mēģinājums ar mokām ko mainīt, kas beidzas nerezultatīvi.
Dzīvoju, jo ir jādzīvo, eju uz darbu, jo tā dara. Tā kā robots, tā kā makintoš.
Dažreiz aizdomājos, ka vnk gaidu, kad pienāks tie gadi, kad pēc vidējā statistiskā cilvēkam iestājas nāve. Kad būs miers, jo izbeigsies šis stāvoklis.
Taču ir viena psiholoģiska rakstura problēma, kas mani īpaši nomoka nu jau vairākus gadus un ko neesmu spējis pārvarēt. Mani īpaši nemierīgu dara, ja kādam iet stipri labāk un ja pēc maniem uzskatiem šis cilvēks nav to pelnījis. Tas vairāk ir attiecināms uz cilvēka ārējo izskatu, jo tā īsti nevar mainīt par cik piedzimstam ar noteiktu ģenētisko informāciju. Un tas nav taisnīgi. Piemēram, ja cilvēks ir izskatīgs (pēdējos gados attiecībā uz citu geju izskatu) un viņš tāpēc ir pieprasītāks, iekārojamāks un ja vēl patrāpās kāds, kas mani interesē un tas, savukārt, izraisa interesi par to smuko ... Domās šo smuko es vēlos sakropļot, reālajā dzīvē par visiem 100 proc noniecināt. Taču ir vēl tāds kā zelta vidusceļs, kuram es pieeju pavisam reti. Man rodas nepārvarama vēlme šo veiksmīgo konkurentu kaut kā padarīt ne tik veiksmīgu, ieriebt, iznīcināt. Parasti klasiskais variants - uzdotdoties par draugu, atrodot "drauga" vājos punktus, ar tiem tad arī pastrādāt.
Bet kapēc? Ja atgriežos bērnībā, es nevaru izvilkt neko tādu, kādēļ man būtu attīstījies šis, iespējams, sniegbaltītes pamātes komplekss. Vienīgi, man vienmēr ir bijusi apkārt draugi ar līdzīgu stāvokli.
selen
| 28.09.2015. - 09:07:27
Ja nāk virsū pamatīs deprešons šī vārda īstākajā nozīmē, es arī esmu tikai par Valdoksan. Pati "nodzēru" labu laiku. Neskatoties uz to, ka dārgas... ir labas! Kâdu laiku šķita, ka bez izmaiņām, bet palīdz nostabilizēt arī garīgo. Zināmā mērā pret situācijām, kas radïja stresu vai gribējās kādam, citēju "iepist"... iestājās pofigs. Tas šīs situācijas retušēja. Un, arī aizmigt vieglāk, bez visām miega zālēm, jo nav to destruktīvo domu, kas mācas virsū miera stāvoklī gultā.)
Kad pamanīju, ka sākas miega problēmas, norakstīju viau uz darbu, garām darba stundām, pārgurumu. Ķēros pie Lekša, bet kaut kādā brīdï varēju pat ar to spļaut griestos, nelīdzēja. Pamainïju uz somnolu, tam bija pretīga pēcgarša rīkles galā un ar to arī vairs netika līdzēts. Pēc tam, kad jau pieķēros pie smagās artilērijas stilnox, sapratu, ka ejot gulēt, pauris ir pilns ar visādu čerņu, domas pārsita zāles un galu galā ar stilnoksu vnk izlīdzinās pelëkās smadzeņu rievas un pofigisms pāraug trulumā. Sāku ar valdoksānu un jutos ļoti labi. Pamazām "atmetu"... un tagad ir +/- okay))
Ja nāk virsū pamatīs deprešons šī vārda īstākajā nozīmē, es arī esmu tikai par Valdoksan. Pati "nodzēru" labu laiku. Neskatoties uz to, ka dārgas... ir labas! Kâdu laiku šķita, ka bez izmaiņām, bet palīdz nostabilizēt arī garīgo. Zināmā mērā pret situācijām, kas radïja stresu vai gribējās kādam, citēju "iepist"... iestājās pofigs. Tas šīs situācijas retušēja. Un, arī aizmigt vieglāk, bez visām miega zālēm, jo nav to destruktīvo domu, kas mācas virsū miera stāvoklī gultā.)
Kad pamanīju, ka sākas miega problēmas, norakstīju viau uz darbu, garām darba stundām, pārgurumu. Ķēros pie Lekša, bet kaut kādā brīdï varēju pat ar to spļaut griestos, nelīdzēja. Pamainïju uz somnolu, tam bija pretīga pēcgarša rīkles galā un ar to arī vairs netika līdzēts. Pēc tam, kad jau pieķēros pie smagās artilērijas stilnox, sapratu, ka ejot gulēt, pauris ir pilns ar visādu čerņu, domas pārsita zāles un galu galā ar stilnoksu vnk izlīdzinās pelëkās smadzeņu rievas un pofigisms pāraug trulumā. Sāku ar valdoksānu un jutos ļoti labi. Pamazām "atmetu"... un tagad ir +/- okay))
selen
| 28.09.2015. - 09:18:52
Un, jā. Pozitīvās sajūtas tomēr kaut kā palīdz noturēties.
Vismaz man.
Sevišķi, rozā briļļu periodā.
Un, jā. Pozitīvās sajūtas tomēr kaut kā palīdz noturēties.
Vismaz man.
Sevišķi, rozā briļļu periodā.
ronte
| 28.09.2015. - 10:10:11
Izskatās, ka Tu nemaz negribi sevi mainīt...
Paķer telti un atbilstošo aprīkojumu izdzivošanai un dodies mežā, jo dziļāk - jo labāk. Un neskrien mājās, pie pirmās vēlmes pēc civilizācijas..
Izskatās, ka Tu nemaz negribi sevi mainīt...
Paķer telti un atbilstošo aprīkojumu izdzivošanai un dodies mežā, jo dziļāk - jo labāk. Un neskrien mājās, pie pirmās vēlmes pēc civilizācijas..
vergslesbietem
| 28.09.2015. - 16:30:40
peldos, sauļojos, apmeklēju pirtis, neaizmirstu labi paēst un paniekoties plaša spektra heteroseksa lauciņā.
kas ir depresija-nezinu.
peldos, sauļojos, apmeklēju pirtis, neaizmirstu labi paēst un paniekoties plaša spektra heteroseksa lauciņā.
kas ir depresija-nezinu.
andrey21
| 28.09.2015. - 17:01:41
Apmēram 80 % cilvēku ir līdzīgā psihiskajā stāvoklī, it sevišķi lielpilsētu iedzīvotāji. Tiaki ļoti daudzi par to nerunā, jo baidās no apkārtējo nosodījuma. Ar bezmiegu, agresiju un sevis nemīlēšanu esmu cīnijies ilgi un ar dažādām metodēm. Lielākoties ar zālēm, bet tā nav izeja. Zālēs, lai cik ārti neteiktu, ka neizraisa atkarību (daudzas), tomēr to izraisa! Pēc ilgstošas lietošanas cilvēka apziņa un psiholoģiskais stāvoklis atrofējas, tad cilvēks vairs nespēj pielāgoties reālajai dzīvei. Un sākas apburtais loks! Tā ir bijis gan man, gan daudziem citiem manniem paziņām! Tomēr, lai cik stūlbi tas neskanētu, bet labākās zāles - darbs ar sevi. Pārformulēt savas dzīves nostādnes, pieņemt visu kā faktu, likt "mīksto" uz visu čerņu, kas notiek visapkārt un dzīvot šeit un tagad un dotajā momentā. Mēs visi esam tikai maza daļa no lielā dzīves mehānisma un procesa
Uiii... par veikalu bija labi teikts, man tā bieži sanāk, it sevišķi, ja es steidzos Un par vizuālo izskatu ir tā, ka geju sabiedrība tagad vnk. dzīvo storta zālēs un liek selfijus netā ar saviem Apolonu torsiem un pakaļām brendu apenēs! Manuprāt stūlbi!!! Ķermeņa mūsdienu kults! Man kādreiz teica, viena mana priekšniece, ko es varu ņemties ar savu izskatu, jo tas nav svarīgākais. Ja cilvēku patiesi mīl, tad tas nav muskuļu, vai salkana ģīmīša dēļ utt.
Apmēram 80 % cilvēku ir līdzīgā psihiskajā stāvoklī, it sevišķi lielpilsētu iedzīvotāji. Tiaki ļoti daudzi par to nerunā, jo baidās no apkārtējo nosodījuma. Ar bezmiegu, agresiju un sevis nemīlēšanu esmu cīnijies ilgi un ar dažādām metodēm. Lielākoties ar zālēm, bet tā nav izeja. Zālēs, lai cik ārti neteiktu, ka neizraisa atkarību (daudzas), tomēr to izraisa! Pēc ilgstošas lietošanas cilvēka apziņa un psiholoģiskais stāvoklis atrofējas, tad cilvēks vairs nespēj pielāgoties reālajai dzīvei. Un sākas apburtais loks! Tā ir bijis gan man, gan daudziem citiem manniem paziņām! Tomēr, lai cik stūlbi tas neskanētu, bet labākās zāles - darbs ar sevi. Pārformulēt savas dzīves nostādnes, pieņemt visu kā faktu, likt "mīksto" uz visu čerņu, kas notiek visapkārt un dzīvot šeit un tagad un dotajā momentā. Mēs visi esam tikai maza daļa no lielā dzīves mehānisma un procesa
Uiii... par veikalu bija labi teikts, man tā bieži sanāk, it sevišķi, ja es steidzos
Un par vizuālo izskatu ir tā, ka geju sabiedrība tagad vnk. dzīvo storta zālēs un liek selfijus netā ar saviem Apolonu torsiem un pakaļām brendu apenēs! Manuprāt stūlbi!!! Ķermeņa mūsdienu kults! Man kādreiz teica, viena mana priekšniece, ko es varu ņemties ar savu izskatu, jo tas nav svarīgākais. Ja cilvēku patiesi mīl, tad tas nav muskuļu, vai salkana ģīmīša dēļ utt.
vimba
| 28.09.2015. - 19:48:28
stilnox skaitās smagā artilērija? es tagad kaut kādas divas nedēļas viņu dzēru, jo nejutu blakus efektus. dažkārt divarpus tabletes uz nakti tagad viss, laikam mēģināšu gulēt ar nomierinošām tējām, cerams izdosies, jo pietiek jau tās tabletes. Pirmstam gan bija tā, ka nebiju pat gulējusi 24h un nācās braukt pie stūres. Viss protams kārtībā, bet nav patīkami. Mokoši es pat teiktu, ka stundām grozies un nevari aizmigt. Vismaz ar stilnox beidzot vairs nebija tādu problēmu.
stilnox skaitās smagā artilērija? es tagad kaut kādas divas nedēļas viņu dzēru, jo nejutu blakus efektus. dažkārt divarpus tabletes uz nakti
tagad viss, laikam mēģināšu gulēt ar nomierinošām tējām, cerams izdosies, jo pietiek jau tās tabletes. Pirmstam gan bija tā, ka nebiju pat gulējusi 24h un nācās braukt pie stūres. Viss protams kārtībā, bet nav patīkami. Mokoši es pat teiktu, ka stundām grozies un nevari aizmigt. Vismaz ar stilnox beidzot vairs nebija tādu problēmu.
andrey21
| 28.09.2015. - 20:09:13
Vimba! Tējas ir jauka lieta, bet jāpierod pēc zālēm. No sākuma liksies, ka vnk ūdeni iedzēri )) Man ir gadījies, ka pa 48 h biju gulējis max 3 h
Vimba! Tējas ir jauka lieta, bet jāpierod pēc zālēm. No sākuma liksies, ka vnk ūdeni iedzēri
)) Man ir gadījies, ka pa 48 h biju gulējis max 3 h
escape
| 28.09.2015. - 23:13:15
Es sevi nemoku ar vārtīšanos, citreiz komplektā ar domāšanu par visu ko. Ieslēdzu TV un skatos vai datorā pabakstos, padzeru tēju līdz sāk nākt miegs. Citreiz tā arī neatnāk līdz rītam, nav jau nekas traks. Man no tā nav ne depresija, ne slikts garastāvoklis, tikai palieku nedaudz lēnāks, grūtāk rēķināt galvā uz dienas beigām.
Es sevi nemoku ar vārtīšanos, citreiz komplektā ar domāšanu par visu ko. Ieslēdzu TV un skatos vai datorā pabakstos, padzeru tēju līdz sāk nākt miegs. Citreiz tā arī neatnāk līdz rītam, nav jau nekas traks. Man no tā nav ne depresija, ne slikts garastāvoklis, tikai palieku nedaudz lēnāks, grūtāk rēķināt galvā uz dienas beigām.
© Lesbi.lv. Visas tiesības aizsargātas.
Contacts | Advertise | Terms of Service | Privacy Policy |
Contacts | Advertise | Terms of Service | Privacy Policy |
Our website uses cookies. If you continue navigating we consider that you accept their use.