maikls
|
25.11.2007. - 14:28:38
Manuprāt, tie, kas visvairāk noliedz, ka jūt vientulību, un runā par brīvības izbaudīšanu, vienkārši šādā veidā aizsargā sevi un cenšas uzturēt ilūziju par jauko dzīvi un brīvību. Es saprastu, ja par brīvību runātu vientuļnieki, kuri var gadus pavadīt vieni paši... bet ja par brīvību runā cilvēki, kuriem vienkārši nav pastāvīgu attiecību, bet toties ir regulāri tusiņi ar draugiem, tad... jājautā, kas tā par brīvību? Brīvība būtu tad, ja nevajadzētu nevienu cilvēku - ne pastāvīgi līdzās, ne gultā, ne darbā, ne uz ielas, nevienu un nekad. Bet ja jau cilvēkam vajag draugus un tusiņus, tad viņš ir atkarīgs no tādas vai citādas sabiedrības, viņš nespēj būt viens, viņam vajag kontaktus ar citiem cilvēkiem... un šādā situācijā ir smieklīgi runāt par brīvību, kuru ir kā sniedz pastāvīgu attiecību neesamība... acīmredzot cilvēks sevi vienkārši mierina par agrākajām neveiksmīgajām attiecībām; bet tā ir sevis mānīšana, kura nevar turpināties mūžīgi.
Ja neveicas attiecībās un nesanāk nodibināt pastāvīgas attiecības, tad nevajag pagriezt muguru, pasludināt, ka es esmu brīvs un laimīgs. No tā tikai kļūs sliktāk. Vismaz nevajag melot sev. Tā nevar būt brīvība - gan tāpēc, ka cilvēks ir atkarīgs no gadījuma sakariem un/vai draugiem, gan tāpēc, ka šī tā saucamā brīvība patiesībā ir atkarība no savām neveiksmēm (jo šī "brīvība" ir dzimusi tāpēc, ka pagātnē ir bijušas neveiksmīgas attiecības).