grifs
|
15.12.2006. - 11:23:48
Šķiet, ka mēs visi beigās nonaksim pie secinajuma, ka viss atkarīgs no sķirsanās formas, mērķa un citiem apstākļiem. Nu kaut vai izdalot situācijas, kad mūs kads pamet, mēs kadu pametam, abi nak pie slēdziena vai varbūt attiecībasnemaz īsti nav izveidojusās. Un tad no tā ir atkaīga mūsu uzvedība.
Jaatzīst, ka es esmu ļoti aizvainots, ja mani pamet. Tad man ieslēdzas viss par ko mistiq runaja, gan gribas parādīt, ka man iet labak, gan mēdzu aizdoaties apr tiem, ar kuriem sis pametējs pec tam satiekas. taču es necensos viņiem baigi sekot, noskaidrot kā viņiem iet utt.. Ka nekā attiecības ja ir beigusās, tad beigusās, nav ko lieki nervus bendēt un sevi kurbulēt. Un attiecībā par lielīšanos es noteikti nemelošu, tikai ieslēgsu savu pozitīvo domāšanu un pastastīsu visu, kas man labs noticies. Betja godīgi, tad diez vai tas cilvekam, kurš tevi ir pametis, dikti skādē. Varbūt pat gluži preteji, nomierina viņa sirdsapziņu, jo viņam nav jajūtas vainīgam apr to, ka mums iet slikti.
Nu protams, ja es kādu pametu... Tas gan ir gadījies kaut kā ļoti reti,vai es pat teiktu, ka nekad. tad arī - nu nav nekada interesepar cilveku, ar kuru tu pārtrauc attiecības.
Trešaja variantā ir ļoti lielas iespējas palikt draugiem tik un tā, jo abi saprot savu attiecību (romantisko) bezjēdzību, tad nu labāk ir palikt draugiem, ja kopa ir tomēr jautri, nekā veidot makslīgu konfliktu.
A bet pēdējais variants ir visstrīdīgakais no visiem - kura mirklī noteikt, vai attiecības ir sakusās, vai nav? Tīri filosofiski, jebkuras attiecības sākas mirklī, kad mēs pirmo reizi satiekamies ar cilvēku, pat ja tas ir pilnīgs svesinieks un mēs to vairs nekad neredzēsim, tomēr viss, ko mēs pasakam, izdara utt veido mūsu savstarpejās, kaut arī īsās attiecības. Līdzīgi laikam arī ir man ar to attiecību uztveri - ja essatieku kadu cilveku, iepazīstos ar to, es vēlāk vinu tomēr neignorēšu gluži,jo ka nekā mēs esam jau pazīstami. Kur tad īsti sakas attiecības? parasi attiecību sakumu skaita no ta brīža, kad cilvekki iepazinās, jo pēc tam ir ļoti grūti novilkt robežu. Un tad ari jebkurā saskarear cilvekiem, vienam var likties, ka attiecības jau ir sakušās no pirmā randiņa, savukart citam ta vel ir tikai iepazīšanāš, lai pieņemtu lēmumu, veidot attiecības, vai nē. Un tad īsti sādu attiecību beigšanos nevar uzskatīt apr beigšanos, jo nav bijis īsti sakuma. taja pat laikā nevar nepieminet to, ka kaut kadas emocijas un jūtas veidojas tik un tā.
Kāds tad būtu kopsavilkums? A laikam tāds, ka cilveki un to attiecības ir parak dazādas, lai varētu novilkt kaut kādas stingras līnijas un uzvedības normas. katrs savas problemas risina kā māk un tad īsti pārmest kaut ko vienam vai otram laikam nav lielas nozīmes, jo pasaule ta griežas tik uz priekšu un ilgi lauzīt galvu par kaut ko bijusu visdrīzak nav prāta darbs.