maikls
|
10.05.2008. - 08:45:46
Mani personīgie novērojumi un arī kaut kur pa ausu galam dzirdēti statistiskie dati apliecina, ka geju vidū (tieši vīriešu-geju, sievietes vienmēr ir bijušas stiprākas) pašnāvību skaits patiešām ir ievērojami augstāks nekā pārējā sabiedrībā. Manuprāt, skaidrojums ir vienkāršs un loģisks - sabiedrībā (un it īpaši ģimenē, draugu lokā) valdošā izteikti negatīvā attieksme pret gejiem viņiem liek justies vientuļiem un nesaprastiem. Turklāt šis ir jautājums par cilvēka būtību, - homoseksuālisms nozīmē atšķirīgu dzīves redzējumu, tas ir jautājums par to, vai citi tevi pieņem kā cilvēku vai ne.
Arī citu tautību, nemaz nerunājot par rasēm, cilvēkiem Latvijā ir jāsaskaras ar neiecietību, bet viņiem vismaz ģimene ir patvērums, jo ģimenē ir savējie, bet gejiem bieži vien tieši savā ģimenē nākas saskarties ar nosodījumu un neizpratni. Ja nav kur meklēt atbalstu, ja tu jūties, ka esi nepareizs savā būtībā (nevis ka tev piemistu kāda nevēlama īpašība vai ieradums, no kuras jātiek vaļā), ja tev māca, ka tādu cilvēku kā tu vieta ir ellē, tad domas par pašnāvību ir loģiskas sekas.
No otras puses skatoties, pašnāvība ir egoisma kalngals. Lai gan sāpes un ciešanas ir patiesas, to iemesls ir egoisms - domas par to, cik MAN ir grūti, ka MAN nav nākotnes, ka ES jūtos slikti. Domas par sevi ir tiktāl pārņēmušas prātu, ka cilvēks vairs nespēj uz pasauli paraudzīties objektīvi, nespēj domāt par citiem. Tas ir kā slazds, no kura nevar tikt ārā, vienas un tās pašas domas pa galvu maļas vēl un vēl, šīs domas izraisa negatīvas emocijas, savukārt šīs emocijas ģenerē jaunas negatīvas domas. No šī apļa jāmēģina izkļūt laukā - var palīdzēt straujas pārmaiņas dzīvē, ceļojums, vides maiņa.