stereotips / 20

frederiko | 09.07.2008. - 09:42:04 | Views: 4113

Ne vienreiz vien nācies dzirdēt apgalvojumu, ka geji daudz biežāk maina partnerus un neuzticība šeit īpaši izteikta. Kā šķiet jums? Vai iepriekšminētais ierindojams kategorijā "stereotipi" vai arī šim apgalvojums patiesi sakņojas subjektīvās pieredzēs un uz tām balstītos secinājumos?

wizard | 10.07.2008. - 20:52:33

mistiq, ne, ne jau par trans- :) Viņi, nabadziņi, nav vainīgi. Kurš vienmēr ir vainīgs, tu gan varētu iedomāties :)

the-world | 10.07.2008. - 21:41:45

Nav stereotips! Padomājat paši - hetero pāriem agrāk vai vēlāk kopā būšanas pamatā ir kas? - Laulība, bērni... jā, jā intereses un viss pārējais! Labi, lai būtu! Un kas gan ir tas, kas spēj saturēt ilgākā laika periodā kopā divus gejus??? Kas? Man šis jautājums nomoka jau kādu labu laiku, jo tālāk par atbildi NEKAS ticis pagaidām nēesmu :(

janisl202 | 11.07.2008. - 00:35:34

the-world - žēl gan, ka neesi, jo mīlestība satur kopā ciešāk kā jelkas cits, bez tās pāri izšķiras arī par spīti bērniem, īpašumam un sabiedriskajam tēlam. Daži domā, ka mīlestība ir acumirklīga, bet patiesībā tā tikai aug gadiem ejot, protams, kā visu dzīvo tā ir jākopj, citādi neliekoties ne zinis tā ātri izzūd. Lai kā arī nebūtu - es neapskaužu tos heteroseksuāļus, kurus vieno vien bērni, īpašums un reģistrācija, tāda savienība ir draņķīgāka par vientulību un tie cilvēki vienkārši palaiž visu dzīvi gar degunu. Bez mīlestības dzīve ir bezjēdzīga un viss laiks nodzīvotais bez mīlestības ir pavadīts velti.

nihils | 11.07.2008. - 00:42:16

Mīlestība nāk un iet,no diviem mīlētājiem parasti mīl tikai viens,otrs labi ja ļaujas ka to mīl.

arturo40 | 11.07.2008. - 00:55:32

Tu esi jauns,
tev viss vēl priekšā.

Tu esi jauns, tev viss vēl priekšā.
Vēl tava māte mirs un dzisīs tev uz rokām.
Ar sāpēm sapazīsies, satiksies ar mokām.
Vēl tevi draugi nodos. Mīlestība smies.
Vēl jēgu meklēsi un rūgti pievilsies.
Tu esi jauns, tev viss vēl priekšā.
Vēl tava māte mirs un dzisīs tev uz rokām.
Vēl šausmās skatīsies uz grumbām un uz krokām,
Kas seju krokos tev pēc sava prāta.

Kaut paēdis, tu allaž alksi sāta.
Tu esi jauns, tev viss vēl priekšā.
Par visu maksāsi, ko dzīrēs ņemt par velti,
Un nāves bailēs glābsi savu telti,
Kad daba redzēs, jo nav akla,
Ka pārāk ilgi sēdi tai uz kakla.
Gulst bāli ziedi šodien tavā riekšā.
Tu esi jauns. Tev viss vēl priekš


/Māra Zālīte/

janisl202 | 11.07.2008. - 00:58:41

Ja ļaujas mīlestībai, tad tas vienalga ir labi, tam kas mīl tāpat rūp vien viņa mīlestības objekts un saņemt mīlestību man liekas arī nav slikti. Protams, visstabilākās attiecības ir appusējās mīlestības gadījumā, tā ir reta parādība, bet tomēr iespējama un tas ir to vērts lai meklētu.

nihils | 11.07.2008. - 01:06:59

Līdz ilūziju kapsētai
nav jāiet visai tālu.
Lūk vārti klāt,lūk garām nes
to zārkā klusu,bālu.

Līdz ilūziju kapsētai
ir tikai daži gadi.
Un ceļu rādīs,nebīsties
tev draugi,braļi,radi.

Līdz ilūziju kapsētai
tie aizveda ir mani.
Un apstājos es brīnumā-
cik skaisti spēlē zvani.
/M.Zālīte/

janisl202 | 11.07.2008. - 01:24:59

Es zinu, ka nekas šajā pasaulē nav mūžīgs, agrāk mani tas baidīja, biju laimīgs un domāju kaut tas mirklis varētu apstāties kaut visi tajā varētu vienmēr dzīvot, vienmēr saglabāt savu iekšējo gaismu, vienmēr izjust prieku un laimi. Tas pagāja un esmu pieredzējis daudzas nodevības, esmu pieredzējis daudzas nāves, esmu saticis daudzus dzīves salauztus cilvēkus, bet pēc savas pirmās mīlestības zaudēšanas es sapratu, ka lai cik zemu kristu, es vienmēr celšos augstāk kā iepriekš kritu, es nezinu cik lielu kontrastu es vēl izturēšu, bet tāda nu reiz dzīve, tā ir vai nu pelēka un bezjēdzīga vai arī iet pa kalniem un lejām visā iespējamajā spektrā, es zinu, ka ejot dzīves ceļu būs jāskatās kā man dārgi cilvēki kļūst veci un mirst, patiesībā pat mani ienaidnieki kļūs veci un mirs un es pats kļūšu vecs... un droši vien tas būs atvieglojums mirt, bet es nebaidos vairs no tiem kritumiem, es nespētu dzīvot tajā vienveidīgi - pelēcīgajā vienaldzībā, pat sāpes ir labākas par to, tādēļ traucos pretī debesīm, droši vien ne reizi vien vēl kritīšu, bet es vienmēr būšu tiecies uz debesīm, varbūt nāve pavērs ceļu uz tām, varbūt nebūtība dziedēs manas brūces, tas patiesībā vairs nav svarīgi - galvenais es būšu dzīvojis, tiešām dzīvojis, nevis izlicies, ka dzīvoju.

nihils | 11.07.2008. - 13:26:38

-Kad cilvēki četrdesmit gadus ir precēti,viņus saista kaut kas pilnīgi nesaraujams,kam nav nekā kopēja ar jūtām.
/B.Šovs