timaxo
|
25.05.2010. - 14:19:12
Nu īsti negribu piekrist, ka kaitinošās lietas var ilgstoši šķist sīkumi. Protams, var samierināties, izlikties, ka nemana, tomēr ar laiku tas piegriežas. Līdzīgi kā ar radiāciju... ar laiku uzkrājas kritiskā doza, kad kaut kas ir jādara, pretējā gadījumā ir sūdi... Ne vienmēr tāpēc jāšķiras, nereti pietiek izrunāties, vienoties par kompromisu, piekāpties... Nu ja neizdodas, neko darīt - beigu sākums.
Trakoti sen skatījos vecu latviešu filmu, kuras sižetā bija runa par ģimeni - kas tad īsti tā ir. Man patika skaidrojums: mīlestība ir tikai dažus pirmos gadus, vēlāk nāk pieradums, bet pēc tam pienākums.
Protams, kāds centīsies apgalvot, ka mīlestība var ilgt līdz sirmam vecumam. Iespējams, tomēr šim jēdzienam ir tik daudz skaidrojumu un definīciju, ka ne psihologi, ne citādi logi nedomāju, ka reiz nonāks līdz vienotam skaidrojumam. Gejiem gan ar to pienākumu ir kā ir. Nav jau pret ko... Bērnu un mazbērnu nav, tad nu atliek tikai vienam pret otru.
Bet var piekrist, ka šīs konkrētās tēmas pamatā ir tikai īslaicīga kaisle starp diviem čaļiem (nav starpība hetero, bi vai homo). Ja tā ir beigusies, viss. Nav ko gausties vai žēloties. No mīlestības, pieraduma vai pienākuma tur nav ne smakas. Padrāzās un apnika. Droši, ka viens gribēja to bik paildzināt, bet otram jau diezgan...