janisl202
|
03.08.2007. - 23:33:58
Esmu savulaik domājis par pašnāvību, arī citus atturējis no tās... Vienīgais, ko varu komentēt - nomirt vienmēr var paspēt, tādēļ nav nekāda iemesla īpaši ar to steigties...
Kā teica Rainis - "ja dzīve būt mana vien, es to varētu nomest katru dien". Ja nebūtu apkārt mīļu cilvēku dzīve tiešām būtu tukša un bezjēdzīga. Tas ir arī egosisma triumfs - aiziet no dzīves, liekot ciest par to tiem, kas mīl, jo pārējiem jau būs vienalga...
Vienīgais izņēmums būtu eitanāzijas gadījumā, kad nav izredžu atveseļoties un gaidāma lēna, ļoti mokoša nāve.
Ja runā par tiem, kuri grib dzīvot, bet mirst - jāsaka neesmu redzējis nevienu, kurš ļoti gribētu dzīvot, bet nomirst no slimības, cilvēks vienmēr vispirms padodas un tikai tad mirst. Esmu redzējis atveseļošanās gadījumus, kad ārsti nedod nekādas cerības, bet cilvēks vienkārši izvēlas nepadoties un dzīvot un arī izdzīvo.
Protams, katra paša ziņā - ko ar savu dzīvi darīt, lai jau pašnāvība ir aplamība - vienalga ir nākamās dzīves vai nav, tā vienalga ir atteikšanās no visām iespējām, ko sniedz dzīve, pat neizskatot visas iespējas, ko tā vēl dotu.