wizard
|
14.01.2007. - 20:58:56
Piedodiet, bet sāk veidoties kaut kāda ļoti ’’latviska’’ diskusija vissliktākā šī vārda nozīmē, un proti - saruna ievirzījusies ierastajā gultnē ’’ja kaimiņam klājas sliktāk, nekā man, tad es dzīvoju labi.’’
Domājams, ka šī diskusija varētu dot kādu kaut minimālu rezultātu, ja mēs sāktu domāt par to, kā grozīt esošo situāciju, jo šī situācija nav kļuvusi spīdošā no tā vien, ka fagot ir daudz ko sasniedzis (pēc viņa vārdiem) Īrijā, vai no Kalvīša skaļajiem un tukšajiem solījumiem.
Nav nekas sevišķi nosodāms, ka cilvēki cenšas kaut ko nopelnīt ārzemēs. Tajā pašā laikā nav pamata uzskatīt sevi par kaut kādu izcilnieku tādēļ, ka esi ’’laicīgi’’ aizbraucis un labi iekārtojies ārvalstī.
Nav nekāda pamata uzskatīt, ka tas, kas palika mājās ir lielāks neveiksminieks vai, pretēji, lielāks patriots, nekā aizbraucēji. Latvijā arī var (un jāvar) gan uzlabot savu dzīves līmeni, gan ievirzīt valsti pareizajā kursā. Tie, kas brauc projām, diemžēl, atteicās no šī principa. Taču tie, kas palika, bieži vien nav labāki.
Paņemsim kā piemēru kaut vai vienu aspektu - vēlēšanas. Izrādās, tie, kas dzīvo ārvalstīs, nelabprāt iet balsot. Bet vai tie, kas dzīvo šeit un balsot atnāca izdarīja ko labāku par aizbraucējiem?
Kalvīti lamā un kritizē gandrīz visi un par jebko. Tomēr, kad pienāk vēlēšanu kampaņas laiks, tad tikpat saskanīgi deklarē savu uzticību oranžajiem. Vēl saskanīgāk ’’kritiskajos brīžos’’ tiek lamāts ’’krievu aizstāvis žīds Plīners’’ (ar vispārinošu piebildi, ka ebreji vispār nekad nevienam nebūs draugi un ir svešie šajā valstī), un lai viņam ieriebtu, balsis tiek atdotas tiem pašiem vecajiem ’’labajiem’’ tēvzemiešiem. Tēvzemiešiem, par kuriem, neatgriežoties Latvijā, tik ļoti fano daži ārzemju latvieši.
Kur tad patriotisms? Neieredzēt cittautieti vai apskaust savu tautieti ir viegli, bet tas vēl nav patriotisms, tas ir egoisms un nacionālisms. Nekas vairāk.
Diskusija sākās ar, manuprāt, paviršu salīdzinājumu starp Sibīriju un Īriju, bet tomēr šajā salīdzinājumā, ja padomā, var saskatīt arī ko pamācošu: nācija, kurā īstu patriotu ir maz, bet nacionālistu vai pofigistu ir pārāk daudz, nevar izdzīvot. Agri vai vēlu, caur Sibīriju vai caur Īriju, tai pienāks gals.
Mani personīgi šis secinājums neiepriecina.