oomny
|
14.01.2010. - 03:55:10
ja nepateiksi, vari palaist garām iespēju. a ja nu viņš tomēr nav simtprocent hetero?
"ja cits zina ka tu vinjam ljoti patic ir gruti uzturet talak jebkadas attiecibas"
nezinu, varbūt tas tikai man tā, nu bet man ir tā: ja es cilvēkam atzīstos simpātijās, un uzzinu, ka nekādas atbildes nav un nevar būt, tad ar to arī mana patikšana izbeidzas. jā, var turpināties draudzība, var pat man saglabāties apbrīna pret šo cilvēku, es varu turpināt viņu uzskatīt par savu autoritāti un tamlīdzīgi, bet apsēstība, ieķeršanās izbeidzas. jo nav taču nekādas jēgas gribēt un kārot to, kas nav dabūjams.
(nu tas ir apmēram tā, ka tu gribi kļūt par mūziķi, vēl nezinādams, vai tev ir muzikālā dzirde vai nav. un tad tu uzzini, ka tev tās nav, un viss, nu nav. vienkāršāks piemērs - tu gribi vēlu vakarā braukt mājās ar pēdējo tramvaju, nezinādams, vai tas vēl nav aizgājis un cik šobrīd pulkstenis. un tad tu uzzini, cik ir pulkstenis, uzzini sarakstu un saproti, ka pēdējais tramvajs ir aizgājis - nu viss, nu nevari tu šovakar aizbraukt mājās ar tramvaju, tas nav iespējams neatkarīgi no tā vai tu to gribi, tātad gribēšana ir bezjēdzīga, tātad tu pārstāj gribēt.)
kaut kā man šķiet, ka es tomēr neesmu šai ziņā unikāls, ka tas ir tāds universāls psiholoģisks mehānisms.
bet kamēr ir neziņa, tikmēr šī uguns tevi dedzina.
viegli tikt pāri ir tad, ja tev tavs simpātiju objekts nav jāredz atkārtoti un regulāri un ieķeršanās nav spēcīga.
nu piemēram, es nesen vienā ballītē pie attālākiem paziņām ievēroju vienu čali, kurš man ne tik daudz apbūra ar savu personību, cik vienkārši likās smuks un seksīgs. jauns un panaivs, un vienkāršs argumentācijā sarunās, bet mmm, nu tāds smukulītis. ne jau kā modelis, bet kaut kā ļoti manā gaumē. un viņa balss man likās ārkārtīgi seksīga. vārdu sakot, es kusu. bet es lieliski apzinājos, ka situācija nebija piemērota, lai es viņam tanī brīdī varētu pateikt "tu man patīc" - lielākā daļa apkārtesošo cilvēku bija man minimāli pazīstami, es nejutos "drošā teritorijā". un viņš arī mani nesaistīja tik ļoti, lai es vēlētos tērēt laiku un enerģiju viņa iepazīšanai tuvāk līdz tiktu sasniegts drošs pamats atklātām sarunām. galu galā, man bija pilnīgi skaidrs, ka manas iespējas viņu kaut kad atkal nejauši sastapt ir niecīgas.
un nākamajā dienā man nekādas uguntiņas pret viņu vairs nebija.
izstāstīšu vienu gadījumu par nepalaistām iespējām. puisis no mana paziņu loka, zināms nu jau pasen, kādus pāris gadus. ne tā, ka diendienā es viņu redzētu, bet šad un tad, nu tipa reizi mēnesī, reizi pāris mēnešos satiku viņu visādu tusiņos un pasākumos. un ne jau man sirds pa muti tecēja laukā viņa dēļ, nē, nu bet tomēr skaists un gudrs un visādi foršs un apbrīnojams likās, līdzīgi uzskati un dzīvesveidi un tā. un tad iegadījās ar viņu viens kopīgs darbiņš darāms un bija viņš jāredz diendienā. saprotams, sačomojāmies tuvāk, un vienā jaukā dienā piemērotā brīdī es šo tēmu pacēlu, un atklājās, ka viņam gan nekad nekas ar puišiem nav bijis, bet gribētos gan. bet es neesot viņa gaumē. nu nekas, vismaz varēju ielikt ķeksīti - lūk, no visiem tiem paziņām, kuros esmu bijis ieķēries un kādu laiku neesmu varējis saņemties pateikt tomēr beigu beigās pateicis (kopā nu jau kāds ducis būs), pirmais kuram ir izrādījusies jel kāda interese par puišiem.
var jau būt, ka kādreiz caur paziņām sastapšu kādu, no kura arī būs kaut kādas atbildes jūtas, tomēr nojaušu, ka esmu nevienu vien tādu jau palaidis garām.
paskaidrojums tiem, kas mani nezin un kam šitas varbūt izklausās pēc prinča baltā zirgā gaidīšanas - nē, princi negaidu un iepazīstos arī šeit un citos varavīksnes portālos, un tomēr iepazīt cilvēkus reālajā dzīvē kaut kā patīkamāk.
re, tieši viens citāts gadījās pie rokas:
„Dzīvi pārvērš tuksnesī iniciatīvas trūkums, nespēja izšķirties, nespēja iedrīkstēties, negriba vai neiespējamība uzņemties personisko atbildību.”
(Z. Mauriņa)
personiskā atbildība šai kontekstā varbūt nepričom, bet pārējais - zelta vārdi, kā kulaks uz acs!
īsāk sakot, puiši, būs jau labi! darbs dara darītāju! ieķersieties vienā, otrā, nākamajā, gan jau ar laiku paši sapratīsiet, kā rīkoties!
es kad biju jaunāks, man arī nebija viegli.
pirmajās reizēs tā arī nesaņēmos un nepateicu, un tagad, lai gan tie cilvēki ir pavisam prom citās subkultūrās, pilsētās un zemēs un man ar viņiem nav nekādu kontaktu - tomēr ir mazliet žēl, jo kas zin, varbūt būtu kas liels un skaists sanācis.