Attiecības mūsdienās - jeb Homo Degredanti / 40
winnijs | 14.11.2017. - 01:25:15 | Views: 6707
Nu ar ko lai sāku ... Laikam ar to ka gibu padalīties un varbūt pat uzklausīt padomus un viedokli. Kas notiek ar mūsdienu HOMO SAPIENS ??? Bļauj visur kur - mīla līdz kapa malai, gribam atiecības, godīgumu un bez jebkādiem meliem. Ja kas prātā, tad tā arī izsakam, nevis aiz muguras pļurksam.
Staigāju jau vels viņu zin cik ilgi pa randiņiem, skaisti runājam . Pārsvarā jau randiņš notiek kāda mājā, jeb dzīvoklī . WTF esmu jau sapratis - ka tur padomā ir gūltas prieki .
Aizdomas apstiprinās !
Tad kāda suņa pēc skaisti dirst par atiecībām, ja nākamajā rītā raksti - pēc dienas , tad nākamās vairākas . Līdz beidzot saņem atbildi, viss bij supper, bet neesmu kam gatavs.
WTF.
Tā izskatās pēc kaut kādas degradācijas, jeb cilvēki ir palikuši tik aplam vieglprātīgi, ka mētājas ar vārdiem, ar uzticēšanos nerēķinās .
Es neesmu kristīts - bet te noderētu teiciens : dieviņs visu redz . Labs piemērs ! Bijušais kas konkrēti piekāsa un noveda - saņēma pēc nopelniem līdz mūža galam.
Ja daudzi tā runā un saka, VOT mani dzīvē tā piekāsa un nu meklēju ko nopietnu u.t.t. Davai ko mēģināsim. Nākamā dienā jau pārsvarā maļ ko citu. Mugurkaula< span style="color:#000000"> implants vajadzīgs lai TU johaidi varētu turēties pie saviem vārdiem un rīcības ?
Replies (51)
oomny
| 19.11.2017. - 20:40:57
neviens nav ideāls, bet ar lielāku skaitu mēģinājumu var atrast tādu, ar ko vairāk saskan, un ar katru nākamo mēģinājumu var iemācīties arvien labāk pieskaņoties. nevis grābt ciet pirmo un nu tik būvēt mūža mīlestību.
neviens nav ideāls, bet ar lielāku skaitu mēģinājumu var atrast tādu, ar ko vairāk saskan, un ar katru nākamo mēģinājumu var iemācīties arvien labāk pieskaņoties. nevis grābt ciet pirmo un nu tik būvēt mūža mīlestību.
kaadskautkur
| 19.11.2017. - 21:18:48
Tā pafantazējot, šķiet, ka nopietnas attiecības iziet cauri vismaz trīs fāzēm:
1) ieķeršanās, hormoni, partneris šķiet ideāls, trūkumi tiek ignorēti
2) atdzišana, sāc pamanīt sīkus trūkumus un tie var kļūt par iemeslu attiecību izbeigšanai
3) ja ir tikts tik tālu, tad acīmredzot pozitīvais ir pārspējis negatīvo un partneris ir pieņemts tāds, "kāds ir"; tiesa gan, varbūt līdz noteiktai robežai, jo vēl jau var uzpeldēt uz kāda liela zemūdens akmens. "Ieķeršanos" ir nomainījusi mijiedarbība dažādos veidos - nopietna, rotaļīga, cienījoša, atbalstoša utt utml. Laikam tikai sākot ar šo fāzi parādās "īstā mīlestība" - vai nu tev sagādā kaifu darīt to cilvēku laimīgu, vai arī gribi tikai saņemt, vai arī nodarboties ar attiecību grāmatvedību (es viņam to un viņš/viņa man šito); taču tas var nozīmēt arī, ka vaina nav otrajā, bet tevī pašā.
Tā pafantazējot, šķiet, ka nopietnas attiecības iziet cauri vismaz trīs fāzēm:
1) ieķeršanās, hormoni, partneris šķiet ideāls, trūkumi tiek ignorēti
2) atdzišana, sāc pamanīt sīkus trūkumus un tie var kļūt par iemeslu attiecību izbeigšanai
3) ja ir tikts tik tālu, tad acīmredzot pozitīvais ir pārspējis negatīvo un partneris ir pieņemts tāds, "kāds ir"; tiesa gan, varbūt līdz noteiktai robežai, jo vēl jau var uzpeldēt uz kāda liela zemūdens akmens. "Ieķeršanos" ir nomainījusi mijiedarbība dažādos veidos - nopietna, rotaļīga, cienījoša, atbalstoša utt utml. Laikam tikai sākot ar šo fāzi parādās "īstā mīlestība" - vai nu tev sagādā kaifu darīt to cilvēku laimīgu, vai arī gribi tikai saņemt, vai arī nodarboties ar attiecību grāmatvedību (es viņam to un viņš/viņa man šito); taču tas var nozīmēt arī, ka vaina nav otrajā, bet tevī pašā.
lailux
| 20.11.2017. - 00:07:47
"viss bija supper"... varbūt tas arī bija iemesls... ātrie sakari parasti ir īsi sakari -- vajag visu tradicionāli, ar ieskatīšanos, saskatīšanos, tik tad ieķeršanos, un tikai vēl vēl vēlāk pieķeršanos, kad jau tiešām viss notiek
vajag vajag, jā viegli pateikt, pateicu, bet ārā nedzēsīšu
"viss bija supper"... varbūt tas arī bija iemesls... ātrie sakari parasti ir īsi sakari -- vajag visu tradicionāli, ar ieskatīšanos, saskatīšanos, tik tad ieķeršanos, un tikai vēl vēl vēlāk pieķeršanos, kad jau tiešām viss notiek
vajag vajag, jā viegli pateikt, pateicu, bet ārā nedzēsīšu
mrschene
| 20.11.2017. - 14:55:17
Ārsts pacientam:
– Ar cik vīriešiem jums ir bijušas dzimumattiecības?
– Hmm… Ar pieciem vai sešiem…
– Nav jau nemaz tik daudz.
– Jā… Kaut kāda neizdevusies nedēļa…
Pa tēmai iejokojot.
Ārsts pacientam:
– Ar cik vīriešiem jums ir bijušas dzimumattiecības?
– Hmm… Ar pieciem vai sešiem…
– Nav jau nemaz tik daudz.
– Jā… Kaut kāda neizdevusies nedēļa…
Pa tēmai iejokojot.
janisl202
| 24.11.2017. - 04:16:48
Par skaistajiem vārdiem pirms tikšanās - tās ir sabiedriskās attiecības un kā tādās, visi, protams, sevi atspoguļo no tās labākās puses (cik nu kurš to prot), tāpat kā akli neticam reklāmām, tāpat arī nav akli jātic arī šādai sarakstei, ir lietas, ko var secināt arī šādi, bet neviens atklāti neteiks, ka interesē tikai pēcpuse un kolīdz to dabūs, zvanīs nākamajam pēc saraksta (pat tie, kas meklē tikai seksu, grib justies īpašāki, nevis vienkārši vienoties par bāšanu caurumos), šo kategoriju labi atmasko laiks, ja viņš nespēj sarakstīties pat nedēļu, tad ir skaidrs, ka tās viņa attiecības arī nekādas ilgās nebūs. Nedabūšana rada spriedzi, kas nevar gaidīt, vientulība ir lēna, konstanta sajūta, ar ko var dzīvot gadiem, cerība pirmo padara nepanesamāku - otro vieglāku.
Par to jūtu neapspriešanu - tā ir Latvijas nacionālā īpatnība, ka vīrieši nedrīkst ne vien raudāt, bet viņiem arī nedrīkst vispār būt jūtas, tādēļ par jūtām ir pieņemts nerunāt, lielākā daļa vēnas graizīs, bet ne vārda par jūtām nepateiks. Tādēļ pat šķiroties tiek mētātas sūdzības par niekiem, kā nemazgāti trauki, bet netiek runāts, ka no rīta neapskāvi un nenobučoji. Cik es savulaik mēģināju iepazīties, praktiski vienmēr visi vienkārši pazuda, tikai viens vismaz uzrakstīja, ka nav neko sajutis un neredz jēgu turpināt, nebija ne vārda par iemesliem, bet tas jau bija sasniegums vismaz pašu faktu uzzināt, nevis domāt vai tiešām bija tik slikti, ka nevar ne vārda pateikt, vai varbūt guļ slimnīcā un nevar atbildēt. Es pats gan principiāli nekad neesmu slēpis savu nostāju, ja kas ir labi - teicu, ja kas nav labi - arī teicu, nav jau jēgas tur ko slēpt vai melot, ja jūti ko - mēģināsi būt kopā, ja ne - tas tāpat beigsies... pie tam ne vienmēr ir racionāls iemesls, mēdz būt vienkārši, ka nejūti neko, lai viņš kaut pasaku princis būtu ar prātu vērtējot un kādreiz iemīlies, kaut nevari saprast kā ko tādu vari mīlēt.
Par tikšanos dzīvoklī - neviennozīmīgi, personīgi man tas allaž bija, lai var mierīgi, netraucēti aprunāties. Uz ielas nekad nevar zināt garāmgājēju reakciju, ja ko sadzirdēs un kautiņš randiņā, visticamākais, neiederētos. Protams, cilvēki ir dažādi, bet maģisko vārdiņu nē, neviens nav atcēlis un ja otrs ir iesilis nepiedienīgi ātri, nav nekādu problēmu atteikt, vai pat uzšaut kādu reizi pa aci, atgādinot, ka viņš netiekas ne ar kādu pusaugu meitenīti. Pats sekss randiņā ir neviennozīmīgs, reizēm ir, ka tā ķīmija ir, ka jūti, ka viņš ir īstais un nav svarīgi pirmā vai desmitā tikšanās reize tā ir... Man tā bija ar manu puisi, ar ko satikos neitrālos apstākļos un nemaz neplānoju neko seksuālu, bet randiņa beigās apskāvu un viss aizgāja pats par sevi, mēs dzīvojam kopā jau vairāk kā desmit gadus un joprojām viņa apskāvienos manu sirdi pilda laime. Zinu arī citus, kam tā bija, ka to īsto satiekot, tas viss vienkārši notiek, kad pazūd principi un tradīcijas, nedomā kas pareizi vai kas nepareizi, kad vienkārši parāda ar ķermeni to, ko vēl vārdos nepaguva pateikt.
Par skaistajiem vārdiem pirms tikšanās - tās ir sabiedriskās attiecības un kā tādās, visi, protams, sevi atspoguļo no tās labākās puses (cik nu kurš to prot), tāpat kā akli neticam reklāmām, tāpat arī nav akli jātic arī šādai sarakstei, ir lietas, ko var secināt arī šādi, bet neviens atklāti neteiks, ka interesē tikai pēcpuse un kolīdz to dabūs, zvanīs nākamajam pēc saraksta (pat tie, kas meklē tikai seksu, grib justies īpašāki, nevis vienkārši vienoties par bāšanu caurumos), šo kategoriju labi atmasko laiks, ja viņš nespēj sarakstīties pat nedēļu, tad ir skaidrs, ka tās viņa attiecības arī nekādas ilgās nebūs. Nedabūšana rada spriedzi, kas nevar gaidīt, vientulība ir lēna, konstanta sajūta, ar ko var dzīvot gadiem, cerība pirmo padara nepanesamāku - otro vieglāku.
Par to jūtu neapspriešanu - tā ir Latvijas nacionālā īpatnība, ka vīrieši nedrīkst ne vien raudāt, bet viņiem arī nedrīkst vispār būt jūtas, tādēļ par jūtām ir pieņemts nerunāt, lielākā daļa vēnas graizīs, bet ne vārda par jūtām nepateiks. Tādēļ pat šķiroties tiek mētātas sūdzības par niekiem, kā nemazgāti trauki, bet netiek runāts, ka no rīta neapskāvi un nenobučoji. Cik es savulaik mēģināju iepazīties, praktiski vienmēr visi vienkārši pazuda, tikai viens vismaz uzrakstīja, ka nav neko sajutis un neredz jēgu turpināt, nebija ne vārda par iemesliem, bet tas jau bija sasniegums vismaz pašu faktu uzzināt, nevis domāt vai tiešām bija tik slikti, ka nevar ne vārda pateikt, vai varbūt guļ slimnīcā un nevar atbildēt. Es pats gan principiāli nekad neesmu slēpis savu nostāju, ja kas ir labi - teicu, ja kas nav labi - arī teicu, nav jau jēgas tur ko slēpt vai melot, ja jūti ko - mēģināsi būt kopā, ja ne - tas tāpat beigsies... pie tam ne vienmēr ir racionāls iemesls, mēdz būt vienkārši, ka nejūti neko, lai viņš kaut pasaku princis būtu ar prātu vērtējot un kādreiz iemīlies, kaut nevari saprast kā ko tādu vari mīlēt.
Par tikšanos dzīvoklī - neviennozīmīgi, personīgi man tas allaž bija, lai var mierīgi, netraucēti aprunāties. Uz ielas nekad nevar zināt garāmgājēju reakciju, ja ko sadzirdēs un kautiņš randiņā, visticamākais, neiederētos. Protams, cilvēki ir dažādi, bet maģisko vārdiņu nē, neviens nav atcēlis un ja otrs ir iesilis nepiedienīgi ātri, nav nekādu problēmu atteikt, vai pat uzšaut kādu reizi pa aci, atgādinot, ka viņš netiekas ne ar kādu pusaugu meitenīti. Pats sekss randiņā ir neviennozīmīgs, reizēm ir, ka tā ķīmija ir, ka jūti, ka viņš ir īstais un nav svarīgi pirmā vai desmitā tikšanās reize tā ir... Man tā bija ar manu puisi, ar ko satikos neitrālos apstākļos un nemaz neplānoju neko seksuālu, bet randiņa beigās apskāvu un viss aizgāja pats par sevi, mēs dzīvojam kopā jau vairāk kā desmit gadus un joprojām viņa apskāvienos manu sirdi pilda laime. Zinu arī citus, kam tā bija, ka to īsto satiekot, tas viss vienkārši notiek, kad pazūd principi un tradīcijas, nedomā kas pareizi vai kas nepareizi, kad vienkārši parāda ar ķermeni to, ko vēl vārdos nepaguva pateikt.
kaadskautkur
| 25.11.2017. - 00:58:06
Ja pamodelē situāciju no otras puses - sākt ar "garīgo" iepazīšanos un tikai vēlāk pāriet uz fizisko, tad arī var iebraukt cita veida auzās, ar ko man ir personīga, sāpīga pieredze.
Introvertiem cilvēkiem patīk jebkuras attiecības uzsākt ar dziļu un piesardzīgu izpēti, garu sarakstīšanos, kas reizēm var novest pie pamatīgas emocionālās piesaistes vai pat iemīlēšanās, iespējams, piefantazējot klāt sākumā nepieejamo fizisko pusi. Un kad beidzot abi saņem drosmi un satiekas, tad izrādās, ka fiziski nu nav kontakta, un neko tur nevar izdarīt. Tas var būt gan abpusēji, gan vienpusēji. Un ja otrs cilvēks ir ļoti dziļi iepazīts, līdz pat sajūtai par "dvēseļu radniecību", kas varbūt ir aizgājusi tālāk nekā "parasta draudzība", tad ir tik mežonīgi sarežģīti un sāpīgi to visu pārtraukt.
Laikam tad stāsta morāle būs - atrast līdzsvaru, nemesties acumirklīgas fiziskas iekāres atvaros, bet arī nesākt izkratīt sirdi līdz sīkumiem, it īpaši, ja apzinies, ka tu vai partneris ir ar jūtamu noslieci uz introvertās personības tipu.
Ja pamodelē situāciju no otras puses - sākt ar "garīgo" iepazīšanos un tikai vēlāk pāriet uz fizisko, tad arī var iebraukt cita veida auzās, ar ko man ir personīga, sāpīga pieredze.
Introvertiem cilvēkiem patīk jebkuras attiecības uzsākt ar dziļu un piesardzīgu izpēti, garu sarakstīšanos, kas reizēm var novest pie pamatīgas emocionālās piesaistes vai pat iemīlēšanās, iespējams, piefantazējot klāt sākumā nepieejamo fizisko pusi. Un kad beidzot abi saņem drosmi un satiekas, tad izrādās, ka fiziski nu nav kontakta, un neko tur nevar izdarīt. Tas var būt gan abpusēji, gan vienpusēji. Un ja otrs cilvēks ir ļoti dziļi iepazīts, līdz pat sajūtai par "dvēseļu radniecību", kas varbūt ir aizgājusi tālāk nekā "parasta draudzība", tad ir tik mežonīgi sarežģīti un sāpīgi to visu pārtraukt.
Laikam tad stāsta morāle būs - atrast līdzsvaru, nemesties acumirklīgas fiziskas iekāres atvaros, bet arī nesākt izkratīt sirdi līdz sīkumiem, it īpaši, ja apzinies, ka tu vai partneris ir ar jūtamu noslieci uz introvertās personības tipu.
oomny
| 25.11.2017. - 06:35:24
tieši tā. pat ja ne pamatīgas, bet tikuntā pieķeršanās pie kaut kā, ko tu esi piedomājis klāt. starp citu, tas attiecas arī uz izskatu - no bildēm var rasties atšķirīgs iespaids nekā satiekot cilvēku dzīvē.
un tāpēc es acumirklī sāku skeptiski raudzīties uz turpmākās sarakstes potenciālu, ja cilvēks vēlas "nesteidzīgi, pamatīgāk iepazīt vienam otru sarakstē", jo manā pieredzē garas sarakstes, tajā mazākajā daļā no tām, kad sarakstes biedrs nav pazudis un lieta vispār ir nonākusi līdz randiņam, visbiežāk ne ar ko labu nav beigušās - viens vai abi ir sadomājušies otru esam kaut kādos veidos foršāku, nekā dzīvē izrādās.
un šī likumsakarība nav saistīta ar to, vai cilvēks ir intro- vai ekstraverts, ja nu vienīgi tik, ka tieši introvertajiem, šķiet, ir tendence gribēt garas sarakstes.
garu sarakstīšanos, kas reizēm var novest pie pamatīgas emocionālās piesaistes vai pat iemīlēšanās, iespējams, piefantazējot klāt
tieši tā. pat ja ne pamatīgas, bet tikuntā pieķeršanās pie kaut kā, ko tu esi piedomājis klāt. starp citu, tas attiecas arī uz izskatu - no bildēm var rasties atšķirīgs iespaids nekā satiekot cilvēku dzīvē.
un tāpēc es acumirklī sāku skeptiski raudzīties uz turpmākās sarakstes potenciālu, ja cilvēks vēlas "nesteidzīgi, pamatīgāk iepazīt vienam otru sarakstē", jo manā pieredzē garas sarakstes, tajā mazākajā daļā no tām, kad sarakstes biedrs nav pazudis un lieta vispār ir nonākusi līdz randiņam, visbiežāk ne ar ko labu nav beigušās - viens vai abi ir sadomājušies otru esam kaut kādos veidos foršāku, nekā dzīvē izrādās.
un šī likumsakarība nav saistīta ar to, vai cilvēks ir intro- vai ekstraverts, ja nu vienīgi tik, ka tieši introvertajiem, šķiet, ir tendence gribēt garas sarakstes.
janisl202
| 27.11.2017. - 03:15:13
Par kaut kā sadomāšanos - tā apdraud attiecības, gan sarakstes laikā, gan klātienē, gan pat gadiem ilgi dzīvojot kopā. Jo deformētāks ir tā otra tēls smadzenēs, jo augstāka iespējamība, ka viss sabruks. Cilvēks, protams, nekad nebūs 100% objektīvs, bet vienmēr ir jācenšas saglabāt kaut drusciņu saprāta. Tādēļ nav jāspriež par seksuālo pievilcību, pirms reāli dzīvē kāds ir sastapts un nav jāiedomājas, par garu radniecību, pirms nav nodzīvoti kopā kādi gadi 50. Arī sarakste ir vairāk jāvērtē, kā - ir interesanti komunicēt ar to otru cilvēku vai nav, nevajag iedomāties, ka tikai sarakstoties būs iespējams viņu iepazīt diez ko pamatīgāk. Vienmēr arī jāatceras, ka cilvēki nav perfekti, otram noteikti ir trūkumi un ja tie nav uzreiz redzami, ir jābūt vēl jo piesardzīgākam, jo slēptie trūkumi mēdz būt drausmīgāki par tiem, ko uzreiz var redzēt.
Par kaut kā sadomāšanos - tā apdraud attiecības, gan sarakstes laikā, gan klātienē, gan pat gadiem ilgi dzīvojot kopā. Jo deformētāks ir tā otra tēls smadzenēs, jo augstāka iespējamība, ka viss sabruks. Cilvēks, protams, nekad nebūs 100% objektīvs, bet vienmēr ir jācenšas saglabāt kaut drusciņu saprāta. Tādēļ nav jāspriež par seksuālo pievilcību, pirms reāli dzīvē kāds ir sastapts un nav jāiedomājas, par garu radniecību, pirms nav nodzīvoti kopā kādi gadi 50. Arī sarakste ir vairāk jāvērtē, kā - ir interesanti komunicēt ar to otru cilvēku vai nav, nevajag iedomāties, ka tikai sarakstoties būs iespējams viņu iepazīt diez ko pamatīgāk. Vienmēr arī jāatceras, ka cilvēki nav perfekti, otram noteikti ir trūkumi un ja tie nav uzreiz redzami, ir jābūt vēl jo piesardzīgākam, jo slēptie trūkumi mēdz būt drausmīgāki par tiem, ko uzreiz var redzēt.
oomny
| 27.11.2017. - 04:22:17
tieši tā
tieši tā
bet. nu nevar no kļūdainiem iespaidiem pilnībā izvairīties. jo iespaidus mēs konstruējam, pie iegūtās informācijas pielietojot mūsu pieredzē izveidojušamies stereotipus, šādi konkrētajā gadījumā iegūtajai informācijai pieģenerējot klāt trūkstošo kopainu, kura var būt diezgan patiesa, bet ne vienmēr. ja tu uz ceļa malas auto gaismās ieraugi zaķi, tu bremzēsi, jo pieņem, ka tas var skriet pāri ceļam - bet tavs iespaids var būt kļūdains, jo var taču gadīties, ka zaķis ir plastmasas mulāža, ko kāds tur nolicis. varbūt to tur ir nolikuši laupītāji, kuri vēlas, lai tu apstātos, lai tevi aplaupītu. bet šāda iespējamība taču tevi neatturēs no bremzēšanas, jo vairumā gadījumu tavs stereotips būs pareizs un zaķis būs īsts.
efektīvākais veids, kā izvairīties no kļūdainas kopainas iegūšanas no izteikti nepilnīgā kanālā (t.i. sarakstē) iegūtas informācijas, ir pēc iespējas ātrāk pārslēgties uz pilnīgāku kanālu, t.i. IRL komunikāciju.
baidos, ka šo tu domāji nopietni? neesmu ievērojis, ka sarkasms būtu tev raksturīgs.
es par "garu radniecību", cilvēku dzīvē satiekot, tieku skaidrībā diezgan drīz
Jo *neprecīzāks, kļūdaināks (es nelietotu tik šausmīgu vārdu kā tu) ir tā otra tēls smadzenēs, jo augstāka iespējamība, ka viss sabruks
tieši tā
nav jāspriež par seksuālo pievilcību, pirms reāli dzīvē kāds ir sastapts
tieši tā
bet. nu nevar no kļūdainiem iespaidiem pilnībā izvairīties. jo iespaidus mēs konstruējam, pie iegūtās informācijas pielietojot mūsu pieredzē izveidojušamies stereotipus, šādi konkrētajā gadījumā iegūtajai informācijai pieģenerējot klāt trūkstošo kopainu, kura var būt diezgan patiesa, bet ne vienmēr. ja tu uz ceļa malas auto gaismās ieraugi zaķi, tu bremzēsi, jo pieņem, ka tas var skriet pāri ceļam - bet tavs iespaids var būt kļūdains, jo var taču gadīties, ka zaķis ir plastmasas mulāža, ko kāds tur nolicis. varbūt to tur ir nolikuši laupītāji, kuri vēlas, lai tu apstātos, lai tevi aplaupītu. bet šāda iespējamība taču tevi neatturēs no bremzēšanas, jo vairumā gadījumu tavs stereotips būs pareizs un zaķis būs īsts.
efektīvākais veids, kā izvairīties no kļūdainas kopainas iegūšanas no izteikti nepilnīgā kanālā (t.i. sarakstē) iegūtas informācijas, ir pēc iespējas ātrāk pārslēgties uz pilnīgāku kanālu, t.i. IRL komunikāciju.
nav jāiedomājas, par garu radniecību, pirms nav nodzīvoti kopā kādi gadi 50
baidos, ka šo tu domāji nopietni? neesmu ievērojis, ka sarkasms būtu tev raksturīgs.
es par "garu radniecību", cilvēku dzīvē satiekot, tieku skaidrībā diezgan drīz
© Lesbi.lv. Visas tiesības aizsargātas.
Contacts | Advertise | Terms of Service | Privacy Policy |
Contacts | Advertise | Terms of Service | Privacy Policy |
Our website uses cookies. If you continue navigating we consider that you accept their use.