Mani interesē jūsu domas par atgriešanās un izlietā ūdens sasmelšanas tēmu. Es izšķīros ar vienu cilvēku, bet tagad sāku apzināties to, ka, iespējams, tā bija kļūda. Taču pa starpam ir noticis pārāk daudz. Ir pieļautas kļūdas. Bet, atceroties pagātni at cilvēku, ko pametu, man gribas raudāt. Un es nezinu, vai tā ir tikai nostalģija, pavasara uzdzītas skumjas vai sindroms "nezinu, ko no dzīves gribu". Ja mēģināšu atgriezties un pielaikot pagātni, varu atkal sāpināt. Ja palikšu ar cilvēku, ar ko esmu kopā tagad, arī varu sāpināt. Vai kādam/kādai tā ir gadījies?