anilah
|
03.11.2016. - 20:00:45
Es vienmēr dzīvoju, apzinoties, ka esmu vienīgi homoseksuāla, bet visas dzīves laikā gadījās viens vienīgs izņēmums, kad iemīlējos un satikos ar vīrieti. Tas bija ļoti haotiski, jo nespēju to kaut kā saprast - no kurienes tās jūtas vispār radās, jo vienmēr biju pārliecināta, ka es vienkārši nespēju just pret pretējo dzimumu NEKO. Bet tur viņas bija. Tas bija salīdzinoši īslaicīgi, bet emocionāli ļoti intensīvi. Būtībā visa pasaule, kādu es zināju līdz tam, bija mainījusies, un es vairs nespēju saprast savu seksualitāti. Vēlāk sapratu, ka viņš vienkārši bija mana kopija..vīrieša ķermenī. Abi vienlīdz straujas dabas, ne viņš mani, ne es viņu nespējām apdzesēt. Tagad esam labi paziņas. Bez naida, bez aizvainojumiem, bet arī bez domas jelkad kaut ko atkārtot. Uztveru sevi kā homoseksuālu par spīti vienai atkāpei un tā jūtos mierīgi, it kā viss būtu tā, kā tam jābūt. Bērnus, protams, vēlos un esmu pārliecināta, ka būs, bet tam ir alternatīvas. Nav obligāti jāguļ ar vīrieti. :-)