Iziešana no Nārnijas?

kaadskautkur | 02.08.2020. - 15:44:21 | Views: 850

Kā jums veicas ar tiem skapjiem?

Kā vispār iesākt to procesu, it īpaši, kad vairs neesi jauns, taču vecāki vēl arvien tevī redz bērnu? Un vēl īpaši, kad viens no vecākiem ir jau tāpat pamatīgi depresīvs, sēž uz tabletēm un negribas vēl vairāk satraumēt ar kaut ko šokējošu.

Nu labi, viss nav pilnībā šokējošs - vismaz pusi patiesības visi radi jau zina: to, ka man ar sievietēm nekas nav izdevies - tas ir acīmredzami, ja jau vēl esmu bez pāra un dzīvoju pie vecākiem (lai atbalstītu dažādos veidos, nevis sēdētu uz kakla). Bet to otru pusi - iemeslu, kāpēc nevelk uz meitenēm - gan jau ka tuvākie varbūt nojauš, taču viss paliek pēc principa "nejautā-nestāsti".  

Visu vēl nedaudz sarežģī tas, ka pēdējos gados ir saveidojušās virtuāli retas, bet tomēr attiecības ar kādu dāmu, un vecāki par tām zina, un tas laikam dod viņiem viltus cerības. Tās attiecības gan ir vairāk tādas draudzīgi atbalstošas, nevis intīmas; kas zina, varbūt kaut kad nonāksim līdz kopā dzīvošanai, bet tikai tad, ja emocionālā saite būs stiprāka par intīmajām vajadzībām - jebkurā gadījumā, mēs abi esam pilnībā atklāti un zinām viens par otru vairāk nekā mūsu ģimenes un draugi. 

Nu vot tā stulbi sanāk, ka intelektuāli un emocionāli vienmēr saķeros ar prātīgām, klusām sievietēm, bet intīmi velk uz citu pusi, un rezultātā neviens nesaprot, kas ar mani īsti ir un vai man ir tas skapis vai nav

alvils | 02.08.2020. - 18:50:13

Tā kā reliģijai manā dzīvē ir diezgan liela loma, tad ieklausos katoļu ieteiktajā. Nē, es necenšos sekot likuma burtam, bet esmu atvērts, lai ieklausītos un varbūt kaut ko paņemtu sev. Un viena no katoļu ieteikumiem ir: nelietot label. Sevis pieteikšana kā gay ir sevis lābelēšana, ielikšana vienkāršotā tēlā, kuru bieži vien uztur un konstruē citi. Vēl vairāk - bieži vien tie citi to konstrukciju veido savtīgu un materiālu interešu vadīti. Un šaubos, vai man šāda lābelēšana ir vajadzīga. Vēl jo vairāk, ja tā maina manu ekonomisko uzvedību un mudina kaut ko pirkt vai ziedot tieši šādas konstruētās identitātes un pieņemtā label dēļ.

Man patīk jēdziens "same-sex attraction". Tas ir viens aspekts dzīvē. Būtisks aspekts, bet dzīve ir daudz, daudz bagātāka.

Protams, paši katoļi, sevišķi jau neskaitāmie tumsoņi, kas it kā "katoliski" vai "ortodoksi" funkcionē ne-apzinātības, programmētas uzvedības režīmā, tieši viņi bieži vien ir vislābelētākie. Bet reliģijai, tāpat kā mākslai, kulinārijai, mūzika, ceļošanai, utt., ir ļoti daudz sophistication līmeņi un tiek augstākie var būt ļoti vērtīgi.

Tādēļ es necenšos sev piekārto lābeli - jo tas vienkāršotu mani un kaut kādā ziņā saprogrammētu manu rīcību un to, ko no manis gaida citi. Kaut kāda skaidrība ir OK, bet šaubos, vai tās ieviešanai ir jātaisa iznākšanas pasākumi. Apkārtējiem jau tāpat vairāk vai mazāk viss ir skaidrs.

Vēl esmu novērojis, ka man dažreiz ir liels entuazisms konstruēt un attīstīt sevis identitātes. Bet tas nav labs process. "Tu esi tas, ko tu dari" ir motto, kuru cenšos īstenot. Identitāti konstruēt ir aizraujoši, jo tas ir viegli un par kļūdām nav jāmaksā. Bet darīšana (kaut ko labu pasaulei, savai karjerai, savai draudzei, partijai, valstij, ES) prasa piepūli, disciplīnu un kļūdas var nākt cita pakaļ citai.

alvils | 02.08.2020. - 19:25:03

Vecāku jau vēl savam bērnam labu un grib, lai viņš būtu laimīgs. Tātad, ja tev ir draugs, tad ir ļoti OK spert šo soli, lai apkārtējie akceptētu nākamo uzvedību. Tas ir tāpat kā saderināšanās un laulība. Un ja vecāki pie šī soļa speršanas redz prieku un laimi sava bērna acīs, tad iznākšana no skapja ir veiksmīga.

Bet kāda jēga no iznākšanas, ja netaisies ne precēties, ne saderināties? Vai visiem paziņosi to, ka esi viens, meklējumos un ļoti confused un sarežģīta persona. Kā uz kaut ko tādu vecāki ir supposed to react, sevišķi ja dēls jau ir pieaudzis. Ko pieaugušam vairs mācīsi, kādu atbalstu vai padomu sniegsi. It sevišķi, ja viņa dzīves trajektorija un orientācija ir aizgājusi virzienā, par kuru vecākiem ir tikai nojausma un varbūt nekas vairāk par aizspriedumiem un stereotipiem? Ko iznākšana tos? Apliecinās, ka esi nelaimīgs? Un ko tā vēstīs kolēģiem? Viņus jau tā maz interesē citu cilvēku veiksmes. Citu cilvēku nepiepildītība, confusion un meklējumi viņus interesē vēl mazāk.

Tieši tādēļ, ka esmu visu laiku bijis viens (nav man izdevies atrast draugu), mani nekad nav bijusi vajadzība iznākt. Bet, protams, esmu sapņojis par sava veida atklāšanos tad, kad man partneris būtu (sevišķi tad, ja ar viņu varētu lepoties, bet tieši tādu es gribētu).

kaadskautkur | 02.08.2020. - 21:12:38

Jā, no reliģijas (un vispār no jebkuras informācijas) katrs var paņemt to, kas pašam tuvāks.

Tā "birkas pielikšana" reizēm noder tādā ziņā, ka palīdz nodefinēt kādas vadlīnijas. Varbūt arī savā ziņā noņemt atbildību no sevis, sakot "es sekoju rāmjiem, ko pirms manis izveidojuši citi, gudrāki cilvēki". Bet nu katram ir savas īpatnības, kas agri vai vēlu izlien ārpus rāmjiem. Un atkal - var kombinēt, paņemt daļu no "rāmjiem" un daļu piedomāt no sevis.

Ar vecākiem ir sarežģīti, jo, ilgi dzīvojot kopā, viņi ir arī kļuvuši par lielā mērā labākajiem draugiem, un tad ir kā akmens uz sirds, ka jāslēpj tik svarīga daļa no sevis un reizēm jāizvairās, jānoklusē. Kaut gan problēma ir arī manā raksturā - es vnk neciešu intrigas, melus, noslēpumus, noklusējumus, tas viss sit pa nerviem un uzdzen adrenalīnu. Pat filmas nevaru ciest, ja sižets veidots uz faktu, ka kāds kaut ko slēpj. Tai pat laikā bez problēmām varu skatīties šausmenes

escape | 03.08.2020. - 08:17:47

Manā dzīvē pagājušajā gadā parādījās cilvēks, kurš mani spēcīgi ietekmēja. Viena no lietām, ko viņš man pārmeta, bija tas, ka neesmu iznācis no skapja. Es paliku ļoti emocionāls, visu laiku domājot par to, ka dzīvoju melos. Vienā brīdī saņēmos un iznācu ārā, pēc īsa laika arī mans puisis. Reakcijas ļoti mierīgas un tagad nav jāslēpjas vai jāklausās jautājumi par mazbērniem, tas ir fantastiski.

kukainics | 12.08.2020. - 16:21:19

šajā situācijā tas kreņķis par iznākšanu no Nārnijas nebūtu tik traks, ja dzīvesvieta būtu atsevišķi no vecākiem. Arī hetoresexualiem bērniem, ja pēc 30 gadiem nav patstāvīgas attiecības, bērnu vai nav precējusies, radi ar saviem izteikumiem tik boja garīgo "kad būs?".
Te tomēr ir psiholoģiski jānosprauž robežas, cik kuram ir darīšana par tavu personīgo dzīvi... un vai arī vecākiem. Uzskatu, ka vecākus var iesaistīt tajā tikai tad, kad tiešām esi atradis cilvēciņu, ar kuru gribi būt kopā un iepazīstināt ar vecākiem un draugiem.