wizard
|
17.11.2007. - 20:56:43
Tas vēsturiskais notikums, kam par godu mēs katru gadu svinam 18.novembrī valsts svētkus, man nešķiet nozīmīgākā epizode Latvijas valstiskās neatkarības iegūšanā. Protams, šis datums vienmēr bija simpātisks īpašnieciskiem slāņiem, kuru politiskie vadoņi arī veidoja Tautas padomes sastāvu. Tā kā visa Latvijas jaunākā vēsture (mēģinājumi izlūgties autonomiju no cara un Pagaidu valdības, sadarbība ar vācu okupantiem ’’Latvijas atbrīvošanas kara’’ laikā un Otrā pasaules kara laikā, modernā politiskā prostitūcija ’’demokrātijas un tiesiskuma labad’’ utt. ) pierādīja, ka šiem slāņiem Latvijas tauta, Latvijas neatkarība, Latvijas demokrātija nekad nav bijuši pirmajā vietā, tad svētki man liekas stipri samāksloti. Apmēram tāpat, kā 7.novembra svinības, Brežņevam vai Gorbačovam sēžot Kremlī.
Diez vai es gribētu dzīvot citur, kā vien šeit, kaut arī daudzas lietas mani šeit tracina, un ne tikai tās lietas, kas nāk no valdības, bet arī tas neizlēmīgais ’’tā tomēr nedrīkst’’, kas nāk no tautas.
Un tomēr gribētos, lai tieši šeit un tieši šie cilvēki pamazām attīstītos, uzlabotu sevi un savu dzīvu. Varbūt, tas ir patriotisms. Varbūt ne.