LIELDIENAS !

kristelskru | 21.03.2008. - 10:45:57 | Views: 1795

Ziemai lēnām atkāpjoties, garās, tumšās naktis kļūst īsākas, līdz beidzot diena ir pastiepusies tik pat gara kā nakts. Klāt ir Lieldienu laiks. Pēc svētkiem dienas jau būs garākas par naktīm un turpinās pieaugt līdz pat Jāņiem.

Lielā piektdiena
Diena, kad Jēzus tiek sists krustā. Jēzus ir apsmiets un nozākāts, tuvāko draugu nodots. Ar ērkšķu vainagu - jaunās ķēnišķības simbolu - galvā viņš dodas uz Golgātas kalnu, kas atradās mazliet ārpus Jeruzalemes, nesdams savu krustu. Jēzus krusta ciešanu laikā visapkārt satumst, droši vien to var dēvēt par cīņu ar ļauno - caur savām ciešanām Jēzus taču atbrīvo visu cilvēci no grēka varas. Šinī dienā valdošā ir violetā, ciešanu krāsa.

Ievērojot tautas tradīcijas, Lielajā piektdienā agri no rīta, pirms saules vai pēc saules vakarā jāiet uz upi mazgāties tekošā ūdenī - tad izzūd visas kaites, sevišķi ādas slimības.

Govīm jādod pērnās vasaras Jāņu vainagi - tad tās nevar noburt.
Turpina rotāt ābeles ar dzīpariem un prievītēm, lai būtu bagāta ābolu raža.
Tiek veikti Lieldienu priekšdarbi: apģērbu gatavošana un greznošanās,

Lieldienu ēdienu gatavošana un šūpoļu vietas meklēšana,
Svētkos sedzu lielu saktu,
Vairāk zelta, ne sudraba,
Lieldien’ jozu lielu jostu,
Vairāk diega, ne dzīparu.

Ja Ziemassvētkos velk gluži baltu kreklu, tad Lieldienu rītam jāgatavo gluži jauns krekls.

Lielā piektdiena ir burvju un raganu diena - neiet ciemos! Lielajā piektdienā dzimušie esot burvji vai lieli savādnieki.

Klusā sestdiena
Pati klusākā no visām Klusās nedēļas dienām. Diena, kad mūsu kungs Kristus dusēja kapā. Viņa mācekļi bija bailēs aizbēguši. Kristus kapam aizvelts liels akmens priekšā.

Baznīcas šai dienā ir tērpušās melnā. Neskan ērģeles un klusē zvani. Pēc pusnakts tiek iedegtas visas ugunis, jo sākas gaišie Lieldienu jeb Kunga Kristus augšāmcelšanās svētki - mazas Lieldienas.

Lieldienas
Izseni, dzīvodams ar dabu un pats būdams dabas sastāvdaļa, cilvēks bija saistīts ar dabā un dvēselē notiekošajiem procesiem, sevišķi ar sauli, kas nosaka gadalaiku maiņas un līdz ar to arī gadskārtu ieražas, ieražu ciklu. Šai ciklā ir dienas ar īpašu nozīmi, kad vajag uzsākt vai nobeigt darbus laukā un mājā. Pie šādām dienām pieder Lieldienas. Tās iezīmē pavasara punktu, kad turpmākā Zemes tecējumā ap Sauli dienas gaisma turpina pieaugt un nakts tumsa samazināties. lieldienu jēga un saturs - diena kļuvusi lielāka par nakti.

Jau laikus pirms Lieldienām cilvēki dabā redz pārmaiņas, kas nes vēsti par pavasara iestāšanos un lieldienu tuvošanos: saule pakavējas ilgāk pie debesīm, gaiss kļūst siltāks, sniegs nokūst un zemē parādās pirmie asni un zāle. Pēc garās ziemas visi nepacietīgi gaida Lieldienas, kas iezīmē pilnīgu Saules uzvaru pār tumsu un dabas atmodu.
Nāc nākdama Lieladiena,
Visi bērni tevi gaida,
Visi bērni tevi gaida,
Aiz vārtiem sasēduši.

Ļaužu dzīvē skaļu prieku par Lieldienu tuvošanos izteic rotāšana un gavilēšana. Tā ir jaunu meitu dziedāšana klusos vakaros, apdziedot dabas atmodu, puķes un jaunu ļaužu attieksmes:
Kalnā kāpu es dziedāt,
Uz akmeņa gavilēt,
Lai trīc visa tautu zeme,
Lai dzird mani bāleliņi.

Kad dzird meitas gavilējam un rotājam, tad Lieldienas vairs nav tālu:
Klausījos, brīnījos
Kas aiz kalna gavilēja
Lieldieniņa braukšus brauca,
Asnus veda vezumā.

Lieldienās jādomā par apģērbu, jo laiks vēl ir vēss un vairums izdarību notiek ārā.
Ko Lieldienas man atnesa
Par gadskārtas gaidījumu?
Vienu pašu zīdautiņu
Vējiņam vicināt.

Lieldienu mielastā goda vieta ir olām un plāceņiem, kas simbolizē Sauli un Saules atmodu.
Dēj mana vistiņa,
Trīs olas dienā!
Nāks mana māsiņa
Par Lielu dienu.

Olas Lieldienu paražās saglabājušās līdz mūsu dienām. Olu krāsošana, kas labi pazīstama daudzās tautās, ir iecienīta izdarība arī latviešos:
Krāsosim māsiņas
Raibas oliņas,
Dāvāsim bāliņam
Lieldienas rītā!
Viens no svarīgākajiem Lieldienu priekšdarbiem ir šūpoļu kāršana:
Karat, brāļi šūpolītes,
Ozoliņa kārtiņām;
Nāks māsiņa šūpoties
Visas trejas Lieldieniņas.

Šūpošanās var izvērsties par bīstamu nodarbību ja nemākulīgi pakārtas šūpoles salūst, tāpēc šūpoļu kāršanu uztic labiem darba pratējiem. Tad šūpoles drošas un tajās viegla šūpošanās. ļoti svarīga ir šūpoļu vietas izvēle. Labākā vieta ir kalna galā, kur šūpoles iekar starp diviem kokiem.
Brāļi, brāļi Liela diena
Kur kārsim šūpoles?
Aiz upītes kalniņā,
Div’ sudraba ozoliņi.

Raksturīgākās Lieldienu izdarības sākas jau ar rīta ausmu, kad pats Dievs, saulei lecot, apstaigā laukus:
Lieldienas rītā
Ziedēj’ zaļa zālīte;
Pats Dieviņš staigāja
Pa zaļu zālīti.

Līdz ar sauli ceļas arī ļaudis un tūlīt steidzas mazgāt seju tekošā ūdenī, jo Lieldienu rītā ūdenim ir sevišķs dziedinātāja spēks.
Agri lēca saulīte Lieldienu rītiņu;
Vēl jo agri māmiņa meitiņas cēla,
Meitiņas cēla galviņu sukāt,
Matiņus pīt, putniņus dzīt.

kristelskru | 21.03.2008. - 10:47:46

Nomazgājušies cilvēki iet celt tos, kas vēl guļ, pērdami gulētājus ar pūpolu zariem. Šaustīšana ir pirmā izdarība, kas veicina modrību un veselību. Visvairāk pūpolo bērnus ar laba vēlējumiem un izsaucieniem, bet šaustīšanu saņem arī lielie, pieaugušie. Šaustītājus pēc tam apdāvina ar olām un pacienā ar plāceņiem.

Viena no senākajām Lieldienu rīta izdarībām ir putnu dzīšana. Putni nozīmē ļaunumu, slimības: aizdzenot tos no sētas, laukiem un mājām, sagaida, ka ar to tiks aizdzītas visas raizes un ļaunumi.

Putnu dzīšana norisinās ar lielu troksni: sit klabatas, klaigā, šauj, trokšņo un dzied. Šo darbu pabeiguši, putnu dzinēji atgriežas mājās, kur viņus sagaida saimniece aicinādama Lieldienu azaidā.
Nāc, māmiņa vārtus vērt,
Pārnāk putnu dzinējiņi!
Pārnāk putnu dzinējiņi
putnu olas vācelē.

Slavena Lieldienu izdarība ir šūpošanās, kas dainās visvairāk apdziedāta. Šūpošanās Lieldienās satur tādu pašu nozīmi kā vizināšanās ar ragaviņām Meteņos - auglības veicināšanu. Šī Lieldienu izdarība sakņojas senā pagātnē, bet latvieši ir vienīgie eiropieši, kas šo seno šūpošanās tradīciju saglabājuši vēl šodien.

Lieldienu šūpošanās ir priecīgs notikums. Pie šūpolēm sanāk daudz ļaužu: puiši, meitas, vecāki cilvēki un bērni. Meitas nekad nenāk tukšām rokām: viņas ņem līdzi olas un plāceņus, ko izdalīt puišiem par šūpoļu kāršanu un šūpošanu.

Ko es došu metējam, ko šūpoļu kārējam?
Olu došu metējam, olas čaulu kārējam.

Vispār šūpošanās ir laiks, kad jauni ļaudis var viens otru nolūkot, iepazīties un sadraudzēties. nereti šūpošanās pārī noved līdz mūža derībai. Ja meitai neviens no puišiem nav pa prātam, tā izvēlas šūpoties ar pašas brāli:

Es neiešu šūpoties ne ar vienu šūpolēs
Ieš’ ar savu bāleliņu, tas man viegli pašūpos.

Šūpošanās izdarībās iesaista visus sanākušos ļaudis, jo līdztekus tai notiek šūpolēs kāpēju apdziedāšana. Šūpojoties puišiem iespējams parādīt savu spēku un iemaņas: viņi cenšas uzsviest šūpoles pēc iespējas augstāk. Dažreiz arī meitas, gribēdamas palielīties ar savu drosmi, tīšām izaicina puišus uz pārgalvīgu šūpošanos.

Metat mani, metējiņi, līdz mēnešam uzmetat:
Mēnešam asi ragi, noraus manu vainadziņu.

Puiši, kas meitas izšūpo, t.i., metēji, par labu izšūpošanu tik apdāvināti ar olām un pat ar cimdiem un zeķēm.

Šūpojās vēl vienu nedēļu pēc Lieldienām un tad šūpoles sadedzināja, lai raganas nevarētu šūpoties.

Lieldienu svarīgākā maltīte ir brokastis, tāpēc brokastgalds klājams ar sevišķu rūpību. Galdautu liek dzeltenu vai zaļu. Apklāto galdu grezno ar pūpoliem, izplaucētiem bērziņiem , alkšņu un lazdu pumpurotiem zariem, ar pirmajām pavasara puķēm - vizbulītēm, sniegpulkstenītēm, pavasara krokusiem, narcisēm, arī sūnām. Tos var novietot zemās, platās vāzēs vai pie katra šķīvja uz salvetēm. Pirmā vieta Lieldienu brokastu galdā ierādāma krāsotām olām un dažādiem olu ēdieniem. Olas var sakārtot māla bļodiņās, šķīvī vai arī mazā groziņā apakšā paliekot sūnas, mētras un pūpolus. Brokastu galdā var likt sviestu, ceptu vai žāvētu šķiņķi, aukstu teļa vai cūkas cepeti, sieru, kūpinātas vai žāvētas zivis, galertu, dažādus ievārījumus, biezpiena cepumus.

Lieldienu pusdienu galdu klāj baltām drānām un pavasarīgu dekorējumu. Lieldienu galda patīkams papildinājums ir svaigas bērzu sulas. Ēdienus un cepumus pēc iespējas veido apaļus, tādējādi uzsverot Saules simboliku. Jauka paraža - sākot mielastu saimniece pirmo olu sadala tik daļās, cik cilvēku ir pie galda. Katrs bauda savu daļu no kopīgās olas.

Pēcpusdienas kafijas vai tējas un vakariņu galdus var klāt līdzīgi un namamāte var daudz fantazēt un parādīt savu gaumi.

Priecādamies par Saules atgriešanos, ļaudis iet rotaļās un rāda savu veiklību spēlēs.

Olu ripināšana. Vajadzīgs plats dēlis vai silīte, ko nolikt slīpi. Brīvdabā tas var būt gluds, nolaidens uzkalniņš. Pirmais spēlētājs ripina savu olu pēc iespējas tālāk. Otrs savu cenšas uzripināt tai virsū. Ja ola pieskaras jau lejā esošajai, tad otrs ripinātājs savāc abas olas, ja nē - atstāj arī savējo, ko tad mēģina iegūt citi nākošie spēlētāji.

Ripas sišana. Spēlētāji sadalās divos pulkos. Katram rokās nūja. Ripa gatavota no sīksta koka vai metāla. Ripas sišanai vajadzīga līdzena vieta, vislabāk paplats ceļš ap kilometru garš. Uz tā atzīmē viduslīniju un gala līnijas. Katrs pulks pārmaiņus sviež ripu uz pretinieka pusi. Tie savukārt ripu ar nūjām atsit. Ripu drīkst sist, kamēr tā ripo. Atsitēji met ripu atpakaļ pretiniekam no tās vietas, kur ripa apstājas. Ja atsitiens bijis veiksmīgs, atsitēju pulks dodas uz priekšu, tik tālu, cik ripa ir aizsista. Otrs pulks, protams, par tādu pašu gabalu atkāpjas. kurš pulks aizdzen otru pāri gala līnijai, tas ir uzvarētājs.

kristelskru | 21.03.2008. - 10:49:33

Visiem gay.lv Priecīgas Lieldienas !

sapnis | 21.03.2008. - 12:06:10

spameris
http://www.malcik.info/lieldienas/