Mežā mēs priecājamies par katra koka īpatnībām un savdabību, toties sabiedrībā par katru cenu visu vēlamies padarīt vienādu. Kāpēc tāds paradokss? Būt vajadzīgam - tā ir uguns, uz ko tiecamies. Taču uz to ir dažādi ceļi. Nevajag cīnīties, navajag neko pierādīt, iet pret straumi, lauzties aizvērtās durvīs - tad dzīve Tevi mals. Jābūt kā upei, kas plūst, mainās, ieskrienas, bet, kad vajag, apmet līkumu. Ir vienkārši jāļaujas. |