Kad pienāk vakars un atnes tumsu, līdz nesdams uz saviem pleciem domas, pieskaroties trauslai dvēselītei, saspringtai plaukstai... ir grūti pretoties tā nospiedošajai klātbūtnei... ir grūti atdoties un tik viegli noliegt. Vai dvēselē? Kura ir tā stīga, kas skan? Kas atver vārtus... pašam uz sevi. Harmonija un haoss... taisnība un netaisnība... pilnība un tukšums... mīlestība un naids... emocijas un vienaldzība... prāts un neprāts. Vārdi, kuri aizķeras aiz sliekšņa... vārdi, kuri pazūd miglā... vārdi, kuri nesasniedz zvaigznes, tie nogrimst dzelmē. Skaņa, kurai pietrūkst sadzirdamības un skaņa, kuras skaļums nāk no skatiena. Sauciens, kas atsitas pret sienu.. mūžības meklējums... kā strīds ar akmeni. Nožēla par nogurumu no nepadarītā un nepateiktā. Visuma glāsts, tik pazudinošs... tas ieplūst ar jūru, ar rītu, ar sauli un liegu vēju, ar dziesmu par gliemežvākiem, ar stāstu par kuģiem...
|